Jāpieraksta sapulces protokols, kamēr nav aizmirsies.
a) jāierodas dārziņā līdz 9:00-9:15, jo ap to laiku sākoties nodarbības (to nu gan es nesaprotu, kā to reāli var izdarīt, tas taču ir nakts vidus!);
b) uz dārziņu jāaiznes kāda ķemme, lai pēc gulēšanas var matus izķemmēt;
c) drēbēm, kurpēm vajag pierakstīt vārdu, citādi tās mēdz pazust un mazie neatzīstas, kam ir kas;
d) rotaļlietas var nest līdzi vienu reizi nedēļā (piektdienās), bet "guļamos dzīvniekus" var ņemt līdzi un grāmatas arī (līdz ar to šis noteikums uz viņu neattiecas, tb lielākoties attiecināms tikai izņēmums);
e) vajag aiznest kādas sportošanas drēbes (iekštelpām);
f) vīkendā jāizmazgā āra drēbes (laikam priekš tam domāti tie drēbes maisiņi, lai tajos tās drēbes nēsātu šurpu/turpu);
g) Miķeļa dienas pasākums (vajag kādu īpatnēju dārzeni, droši vien no tirgus) 27.09;
h) Ziemassvētku pasākums kaut kad ap 20.-21.12.

-Vinnij Pūk pakatīties!
-Tas ir tā kā "labrīt!" vietā?

Labu laiku pirms īstās gulētiešanas viņa ir gultā zem segas iekārtojusi bebi, man bija uzdevums aiziet izslēgt gaismu (tb pacelt viņu, lai viņa var nospiest gaismas slēdzi), un pamāt bebim atā-atā (sabučot nebija nepieciešams).

"Sega!"
"Piu'ens!"*
"Čučēt!"

Esmu jau pieradis, ka, ja viņai gribas gulēt (un ne tikai), tad viņa izvelk no savas gultas "gulēšanas komplektu" (segu, spilvenu, zaķi), un tad var iet čučēt, kur ērtāk, piem., blakus man uz krēsla (vai pat uz taburetes) vai arī vienkārši virtuvē uz grīdas. Tagad gan viņa ar šiem "kaujas saucieniem" paķēra gulēšanas komplektu un devās pretējā virzienā — uz istabu. Gāju nopakaļ, lai noskaidrotu, kur tad notiks tā čučēšana, izrādās — abi ar kaķi ir atklājuši jaunu "štābu", iepriekš piekrāmētu stūri, ko vakar nācās atkrāmēt, lai savestu kārtībā nesildošos radiatorus. Tagad tur ir silts, gaišs (pati jau ir saslēgusi visus gaismekļus).

Finālā kaķis ir iekārtojies uz gulēšanu uz plauktiņa virs radiatora, mazais ir apsedzies un kaut kādā veidā taisās čučēt uz grāmatu kaudzes.

* piu'ens = spilvens

Aizvakar atbrauca kādreizējā klasesbiedrene (kurai 3 g.v. puika) un atveda maisu ar drēbēm un dažām mantiņām. No drēbju lelles, kas apmēram meitas izmēros, viņa sākotnēji nobijās, bet tagad kļuvusi jau par mīļu rotaļbiedru. Pa laikam atnāk pie manis ar to (es nosaucu par Pēču), iedod man rokās, saka "kukū" un pati dodas man aiz muguras, lai es tad pāri plecam rādu Pēču (un saku "kukū"). Tādas mums te rotaļas ar slēpšanos. Vēl pirms kāda laika nopirku uz rokas liekamu lelli - arī no tās viņa sākumā nobijās, bet pēc tam "iedraudzējās" un laiku pa laikam nesa man, lai viņa var ar to "aprunāties". Tagad kaut kur tā uz rokas liekamā lelle noklīdusi.

Vēl ar to klasesbiedreni bija tā, ka meitai bija ārkārtīgi pozitīva reakcija, viņu ieraugot - grūti aprakstīt. Tā, it kā satiktu sen neredzētu radinieku (bet nekad iepriekš viņas nebija tikušās).

Šodien savam vectētiņam savukārt viņa teica "čau" (izklausās pēc "tau")'un deva roku sveicinoties. Vecmāmiņa brīnījās, kur viņa to samācījusies, bet es tik smaidot raustīju plecus. (Lepns.)