Pēdējos vakaros nevaru viņu aizmidzināt bez skandāla. Ar visu to, ka audzinu sevī pacietību, tomēr pēc padsmit reizēm, kad esmu nolicis viņu "slīpi", iedevis sulas pudelīti, paņēmis knupīti, paņēmis pudelīti, iedevis knupīti, nolicis viņu slīpi, iedevis sulas pudelīti, paņēmis sulas pudelīti (un tā tālāk, kā jau teicu, kādas padsmit reizes), man nervi vairs netur. Sakliedzu uz viņu, sapurinu (šajā brīdī es sevi kontrolēju, lai nepārkāptu robežas, ar visu to, ka esmu dusmīgs), lieku gultā atpakaļ. Uz brīdi nomierinos, bet vēl piecas tādas reizes, liekot viņu atkal guļus, un es atkal zaudēju savaldību. Mēģinu runāt mierīgi, lai arī esmu piespiedis viņu sev klāt, un manu, ka arī viņa ir uzvilkusies. Tad pēc kāda brīža, kad atkal jūtu, ka netur nervi, izeju no istabas, izslēdzu visas gaismas, un ļauju viņai raudāt. Pēc 5 min atgriežos mazliet nomierinājies, viņa arī šķiet nomierinājusies, lai arī noraudājusies. Kādu brīdi ir miers, un tad atkal sākas no jauna.

Nevaru saprast, kur ir problēma. Vai viņai ir par karstu? (Termometrs sabojājies, nezinu, cik šodien iekšā grādu, bet jūtu, ka ir silti, virs +22.) Vai viņai pietrūkst dienišķā kontakta, kamēr esmu darbā? Nav ērti? Nepatīk gulēšanas drēbes? Par skaļu mūzika? (Šis pēdējais gan nav vērā ņemams apstāklis, jo skandāli notiek arī tad, kad nekāda mūzika neskan.) Varbūt vienkārši gaisma spīd acīs un nevar aizmigt?

Man pašam pietrūkst atbalsta. Nav kāda, kas nomainītu, kad esmu pārāk satraucies, nav kāda, kas objektīvi aizrādītu, ja daru ko nepareizi (ieteikumus pilnīgi no malas gan es droši vien nepieņemtu).

Esmu satraucies un mani moka vainas apziņa, ka esmu pārāk skarbs pret viņu.