pizūa (frizūra)
vāti (vārti)
Enīna (Elīna)

Vienu dienu aizgāju viņu izņemt no dārziņa, viņa man priecīgi žestikulējot saka: "mani sauc Līva, kā sauc Tevi?", gandrīz uz pakaļas nokritu aiz pārsteiguma :)

Kopumā jau stipri daudz runā, daudz saprot, tikai man nereti grūti viņu saprast.

diudi - dvielis
mašīna lido, atā atā - lidmašīna
garšo
nezinu
kaķis mūsu, kaķīti
besi ārā
sopija - Sofija
vecētiņ - vectētiņš
veciņa - vecmāmiņa
mammīti
viuciens
automašīna
ātrā palīdzība
kēpī
opā
suīti - suliņa
agut - jogurts
bēzu sula
"nu nu nu"
kupīte
smuka keita
sēdēs bebīti
pikām kājām
bitīt rožu dārziņā
sanāk(u)
pīlīte

redzi?

"Sega!"
"Piu'ens!"*
"Čučēt!"

Esmu jau pieradis, ka, ja viņai gribas gulēt (un ne tikai), tad viņa izvelk no savas gultas "gulēšanas komplektu" (segu, spilvenu, zaķi), un tad var iet čučēt, kur ērtāk, piem., blakus man uz krēsla (vai pat uz taburetes) vai arī vienkārši virtuvē uz grīdas. Tagad gan viņa ar šiem "kaujas saucieniem" paķēra gulēšanas komplektu un devās pretējā virzienā — uz istabu. Gāju nopakaļ, lai noskaidrotu, kur tad notiks tā čučēšana, izrādās — abi ar kaķi ir atklājuši jaunu "štābu", iepriekš piekrāmētu stūri, ko vakar nācās atkrāmēt, lai savestu kārtībā nesildošos radiatorus. Tagad tur ir silts, gaišs (pati jau ir saslēgusi visus gaismekļus).

Finālā kaķis ir iekārtojies uz gulēšanu uz plauktiņa virs radiatora, mazais ir apsedzies un kaut kādā veidā taisās čučēt uz grāmatu kaudzes.

* piu'ens = spilvens

Mazais šņukst, kad "Zaķīšu pirtiņas" beigās zaķītis paliek viens...
"Zaķi čuč"
"pači ausiņ's"

Vispār pēdējo 1-2 mēnešu laikā viņa sākusi ārkārtīgi daudz runāt, mācās daudz vārdus, arī šādus un tādus darbības vārdus.

Šovakar, slidinoties no autobusa uz mājām, risinājām apmēram tādu dialogu:
- Tava mamma man bieži raksta...
- Akst!
- Raksta!
- Aksta!
- Raksta! Gribēju teikt, ka Tava mamma man bieži raksta, ka ļoti mīl Tevi!
- Teu!
- Tevi!
- Teu!
- Mīl Tevi!
- Mī!
- Mīl!

Atnācām mājās kā parasti — ap pusdeviņiem, pat pusstunda nebija pagājusi, kad mazais jau no guļamistabas atvilka "gulēšanas komplektu": segu, spilvenu un rozā zaķi. Kādu brīdi pastīvējās, mēģinot nosēdēt uz ķebļa ar visiem šiem trim gulēšanas piederumiem klēpī (man jau skaidrs, ka tas nav reāli, bet centās ļoti). Kad nu likās guļus tepat uz virtuves grīdas ar visu spilvenu un segu, neizturēju un liku gulēt, krietni agrāk kā parasti, negaidot, kad vannošanās nolūkiem būs uzsilis ūdens sildītājā.

Pēdējās dienās (un nedēļās) es tik klausos, ka viņa ārkārtīgi daudz runā! Mācās jaunus vārdus, nu jau vairākus dienā. Cītīgi atkārto viņai interesantos vārdus. Pēdējā laikā sāk arī savu vārdu saukt: "īva". Vecvecmāmiņa stāsta, ka ļoti daudz paguvusi iemācīties; un vecmāmiņa liekas sajūsmā par šo mazo "kompanjonu", vismaz pēdējā laikā izskatās, ka viņām ļoti labi iet, lai gan ir lietas, ko viņa neļauj vecvecmāmiņai darīt, piemēram, pamperi mainīt. Reizēm manā klātbūtnē viņa arī protestē, kad vecvecmāmiņa viņai mēģina šalli uzlikt vai taisa viņai dzērienu (tai pašā laikā man ļauj to darīt — vnk ņemu viņai nost tukšo pudeli un taisu).

Biju te viendien pierakstījis telefonā sarakstu, kādus vārdus vēl viņa saka, bet vispirms pie frāzēm:

"kaķ'ssakņāāāūū", izrunā visu kopā, kas nozīmē, ka kaķis saka ņau, ar to viņa komentē, ka kaķis kaut ko ir teicis un, piem., grib ēst;
"sunssakvau", mazliet mazāk skaidri nekā iepriekšējo, šo viņa mēdz teikt vienā un tajā pašā vietā pie autobusa pieturas (kur arī gandrīz vienmēr kāds suns rej) :)
vecmāmiņa mēdz viņai mācīt arī to, kā "saka" citi dzīvnieki, bet vēl neesmu novērojis, ka viņa to atkārtotu, ja nu vienīgi cūkas rukšķēšanu :)

kucis vai kucī[tis], ļoti svarīgs vārds viņas leksikā, nozīmē knupīti;
kanka ir pankūka, stabili iegājās viņas valodā, kad pirms 1-1,5 mēneša bija atbraukusi tālāk dzīvojošā vecmāmiņa un cepa pankūkas; ātri vien viņa sāka šo vārdu lietot jebkādu ēdienu apzīmēšanai (tādu ēdienu, kas ir uz galda, piemēram). Tagad lieto retāk, bet vēl šovakar ievēroju, ka viņa šādi nosauca plova atlikumu uz pannas;
Kālē ir Kārlēns (kā tiek saukts mans brālis jau gadu desmitiem) — tā kā viņš dzīvo K. ielas mājas augšstāvā, un bieži vien viņš no apakšstāva tiek saukts, saucējam nostājoties trepju apakšgalā un saucot "KĀRLĒN!", tad šito vārdu (un Kārlēna saukšanu) praktizē arī mazais prātvēders :D
tamma ir tomāts;
vēl viņa cītīgi mācās teikt traktors, bet es to nevaru atkārtot (traktorus "satiekam", kad tie mēdz tīrīt Rīgas ielas, piemēram);
bez traktora viņa atpazīst arī automašīnas un autobusus (un man šķiet, ka viņa saka auto, turklāt par autobusiem un automašīnām mazliet atšķirīgi, bet šobrīd neesmu drošs, kā tieši);
puņķi ir, protams, puņķi, arī tad, kad tie ir pavisam niecīgi puņķi, kas mazliet tek un/vai ir jāizšņauc;

Kad ģērbjamies, tad plus/mīnus visu komplektu viņa var nosaukt:
šalle;
cepu (var būt cepure, var būt cepums, atkarībā no situācijas);
cimm — cimdi;
zāba ir zākaki;
biks[es] viņa jau agrāk bija iemācījusies, bet tagad lieto to retāk; tāpat neesmu dzirdējis, ka viņa teiktu "jaka" (varbūt vienkārši neatpazīstu);

buc — kad viņa nokrīt un/vai sasitas, arī tad, ja nav ne sāpīgi, ne jāraud, viņa mēdz šo faktu atzīmēt, nosakot "buc";
viss — piemēram, kad ir [uz to brīdi] paēdusi un ies prom;
tur! tur! (mēdz izklausīties arī kā ķu! ķu!), parasti pavada ar žestu, norādot uz virzienu, kur viņai vajag; šie mēdz būt arī pirmie vārdi pēc pamošanās, kad esmu viņu izcēlis no gultas un paņēmis rokās;
kāp un kāpu — piemēram, kad viņa pati kaut kur grib kāpt;

Daudzas savas vajadzības viņa joprojām pauž ar skaļu īdēšanu, piemēram, kad grib, lai viņu paceļ augšā, nostājas blakus ar izplestām, uz augšu paceltām rokām un īd: "ēēēēēē" :) Tad vēl man šķiet, ka viņa mēģina nodziedāt (nodungot) dziesmas raksturīgāko melodiju, kad grib, lai to uzlieku (un man šķiet, ka viņa bieži to prasa).

Ir vārdi, kuri viņai iepatīkas, un tad viņa to var daudz atkārtot, piemēram, sildītājs (ventilators, kas mums ir guļamistabā un ko mēdzu ieslēgt).

fapf = slapjš;
sē-te var interpretēt kā [noliec] "šeit", mana vecmāmiņa, viņas vecvecmāmiņa gan to interpretē kā "sēdi te", uz ko viņa klausa un tad sūdzas, ka mazmazmeitiņa viņu izrīkojot;
čučēs = ļoti skaidri, bez variantiem; kad viņa ir nogurusi un taisās čučēt, tad čučēt tiek nolikti arī visi lāči un zaķi ("zaķis" arī ir viņas vārdu krājumā);
ūdens (izklausās apm. kā "ūde's"), tā viņa sauc visādus šķidrumus, ne tikai ūdeni;
zup = zupa, lai gan iespējams, ka es pēc atmiņas neprecīzi pierakstu;
burkāns un banāns viņas izpildījumā izklausās līdzīgi, tagad neatceros, kā tieši;
acis = ausis, pirms kādas nedēļas vai divām šis bija viņai topa vārds, rāda ausis, saka "acis", mācīju tad abus;
karsts = karsts, lai gan nevaru vēl saprast, vai viņa tiešām domā "karsts", jo "karsts" ir viss, kas ir vismaz silts; pēdējās nedēļās viņa to tik daudz lieto, ka mana tēvamāsa pat sāka satraukties, vai viņa kaut kad nav apdedzinājusies vai ieēdusi kaut ko karstu, man gan tā neliekas. Toties pirms pāris dienām viņa tiešām dabūja izbaudīt, kas ir karsts, pieliekot roku pie plīts riņķa, kas tikko bija sācis uzsilt — bija ļoti satraukusies (un raudāja, protams), bet nekas paliekošs (ilgāk par 5 min) nebija!
tsau = čau;
uzvese! = uz veselību! Pirms pāris dienām viņa to arī vairākas reizes teica kādam šķaudošam svešiniekam lielveikalā, kurš nebija tik pieklājīgs vai tik tuvu, lai atbildētu uz šo laipnību;
lūdzu! = lūdzu vai paldies, atkarībā no situācijas. Reizēm viņa to lieto arī kā prasību (piem., "lūdzu, iedod padzerties"), bet tādā intonācijā, kas vairāk izklausās pēc "lūdzu", kas tiek teikts, kaut ko sniedzot, nevis "lūdzu", kas tiek teikts, kaut ko prasot;
ne-e = nē un vēl sazin kas, ko nevaru iztulkot. "Ne-e" viņa lieto kā atbildi uz gandrīz jebkuru jautājumu, un bieži vien man šķiet, ka "nē" nav tas, ko viņa ar to grib pateikt;
kaķis = kaķis;
suns = suns;
par taureni laikam arī esmu rakstījis, ka viņa to ļoti skaidri mācēja pateikt, tagad ziemā, protams, nav daudz iemeslu lietot vai atkārtot šo vārdu;
mač(īn) = mašīna vai kas cits automašīnai līdzīgs.

Tas, protams, nav pilns uzskaitījums. Vēl viņa pamazām veido frāzes, piem., "kaķis čučēs", jau minēto "sēdi te" (ja tas to nozīmē).

Biju arī uzrakstījis vienu ierakstu, kur aprakstīju, kur tik ilgi biju pazudies ar šiem pierakstiem, par slimošanu, slimnīcu utt., bet ieraksts pazuda digitālajā bezdibenī.

Citi sasniegumi? Šodien vecmāmiņas mājās attaisīja durvis.

Jāpieraksta datums - 2010. gada 14. septembris, kad viņa pirmo dienu devās uz bērnudārzu. Gandrīz visu laiku pirms tam biju diezgan mierīgs, lai gan ļoti labi atceros - ar "šausmām" - savu pirmo dienu bērnudārzā pirms kādiem 25 gadiem, bet vakar vakarā gan man uznāca panika - viņa tak nevienu tur nepazīst (!) un man tak būs viņu tur jāatstāj (!) pavisam vienu (!) pie svešiem (!) cilvēkiem. Nu ok, absolūti lielākā daļa no tiem svešajiem cilvēkiem ir mazi ķipari, no kuriem nav iemesla baidīties. Bet nu jebkurā gadījumā - jo vairāk mēģini iejusties maza bērna "ādā" un saprast, kāda varētu būt emocionālā reakcija uz šādu lielu soli (one small step for a child, giant leap for...), jo lielāks satraukums. Bet nu nomierinājos (galu galā pašam tāpat pietiek visa kā cita, par ko satraukties), un galu galā arī meitai pirmā diena dārziņā esot pagājusi mierīgi, tikai pavisam nedaudz paraudājusi. Spēlējusies ar citiem bērniem (ļoti priecājos, ka viņai ir radusies socializēšanās iespēja), labi paēdusi pusdienas.

Redzēs, kā ies nākamajās reizēs - pagaidām cenšos ļoti saudzīgi, tikai līdz pusdienlaikam viņu tur atstāt, bet pēc pusotras nedēļas nāksies sākt iet turp "uz pilnu slodzi"... (Pašam jau sirds sažņaudzas par tādu bērna "atstāšanu".)

Ja par citām lietām - viņa aizvien vairāk un vairāk runā! Mācās jaunus vārdus, atkārto, ko es saku. Šodien centās pateikt "tīģeris" (un vēl daudz ko citu). Reizēm šķiet, ka viņa lieto "nepareizus" vārdus vai arī lieto tos "nepareizi", lai kaut ko kaut kā nosauktu, bet nu necenšos visu labot. Piemēram, man reizēm šķiet, ka, viņasprāt, "mamma" ir bilde [ar mammu]. Jebkurā gadījumā man ir ļoti interesanti klausīties, kā viņa mācās runāt (un būs ļoti žēl, ka to tik daudz nedzirdēšu, kad viņa ikdienā sāks iet bērnudārzā).

Aizvakar atbrauca kādreizējā klasesbiedrene (kurai 3 g.v. puika) un atveda maisu ar drēbēm un dažām mantiņām. No drēbju lelles, kas apmēram meitas izmēros, viņa sākotnēji nobijās, bet tagad kļuvusi jau par mīļu rotaļbiedru. Pa laikam atnāk pie manis ar to (es nosaucu par Pēču), iedod man rokās, saka "kukū" un pati dodas man aiz muguras, lai es tad pāri plecam rādu Pēču (un saku "kukū"). Tādas mums te rotaļas ar slēpšanos. Vēl pirms kāda laika nopirku uz rokas liekamu lelli - arī no tās viņa sākumā nobijās, bet pēc tam "iedraudzējās" un laiku pa laikam nesa man, lai viņa var ar to "aprunāties". Tagad kaut kur tā uz rokas liekamā lelle noklīdusi.

Vēl ar to klasesbiedreni bija tā, ka meitai bija ārkārtīgi pozitīva reakcija, viņu ieraugot - grūti aprakstīt. Tā, it kā satiktu sen neredzētu radinieku (bet nekad iepriekš viņas nebija tikušās).

Šodien savam vectētiņam savukārt viņa teica "čau" (izklausās pēc "tau")'un deva roku sveicinoties. Vecmāmiņa brīnījās, kur viņa to samācījusies, bet es tik smaidot raustīju plecus. (Lepns.)

Pēdējās dienās pats apaukstējos un jau paguvu apmēram izveseļoties, bet viņa turas (tfu tfu tfu). Dzērveņu balzamu atteicās dzert. :)

Pēdējās dienās arī mācās jaunus vārdus - atkārtojam abi vienu un to pašu vārdu vairākas reizes. Šodien - "bikses" (grūti gan rakstiski atainot, kā viņa to saka, bet pilnīgi noteikti saprast var) un "kupīte" (kurpīte).

Par kurpītēm runājot, esmu novērojis, ka reizēm cenšas pati tās uzvilkt. Vēl nesanāk, bet arī kurpes tik piegulošas, ka arī man ir normāla "cīņa" jāizveic, lai to panāktu. Reizēm piemēra manas kurpes. :)

Tā kā ir sākusies lietus sezona (un pats vēl mazliet šņaukājos), ārā bez vajadzības neejam, tomēr Līva pa dienu tā nogarlaikojas (par spīti visām un jaunām mantiņām), ka brīžiem nāk pie manis vai nu ar savu jaku vai ar manu cepuri, dodot nepārprotamu mājienu, ka jāiet ārā.

Vakar bija mazliet asa diskusija ar viņas mammu (asa, jo pats biju noguris no saaukstēšanās) par to, kā uzturēt atmiņas par mammu. Vakar atradām dažus senus video, šodien atradām kāzu foto, ko nolikām goda vietā pie gultiņas.

Meklēju bērnudārzu, pagaidām internetā un arī runājoties ar radiem, draugiem, paziņām. Mana māsa ieteica vienu privāto, kas tepat netālu un nav dārgs.

Pēdējā laikā meita sākusi agri celties, katrā ziņā tas notiek pirms manas pamošanās. Jau vairākas nedēļas ikdienas turu modinātāju ieslēgtu vienā laikā - uz 9:00, lai radinātu sevi un viņu pie kāda vienmērīga režīma, bet pats esmu ieslīdzis pūces režīmā un no rītiem mēdzu nemanīt viņas celšanos. Tad nu pa to laiku, kamēr neesmu pamodies, ikdienišķā nekārtība tiek ļoti aktīvi pārkrāmēta un pārvērsta vēl lielākā nekārtībā. No galda tiek nocelts tas, ko esmu iepriekšējā vakarā neuzmanīgi atstājis tuvu malai - pēdējā gada laikā gan ir iestrādājies reflekss pievērst tam uzmanību (visas dienas garumā) un tomēr reizēm kaut kas nepiemērots trāpās viņas rokās. Un nevar jau arī visu aizliegt... Tad nu tādos rītos man nākas mosties no tā, ka viņa kaut ko ir nozvejojusi un nāk pie manis ēst. Vakar no rīta, piem., pamodos no tā, ka viņa man gultā piedāvāja kaut ko [bez brillēm man] nesaprotamu, ilgi pētīju, līdz rāpos ārā no gultas un virtuvē uz krēsla atradu sīkos gabaliņos izķidātu un apmēram 30 cm diametra apļveida figūrā izkārtotu ābolu. :)

Citos rītos gadās skaidroties par to, ka miskasti izkrāmēt pa virtuvi nav labi. Vienu rītu pamodos no šķindoņas - viņa bija nocēlusi no galda kafijas krūzi ar visiem biezumiem un ar karoti izkrāmējusi pa grīdu. Citu rītu pamodos no tā, ka man ar "trulu plastmasas priekšmetu" sit pa galvu. Kā gan nepateiksi kādu skarbu vārdu tādos brīžos...

Ja konkrētāk par šodienu, izbraukājām pusi Rīgas ar sabiedrisko un 15 min atpakaļceļā viņa trolejbusā pagulēja, tā rezultātā vakarā bija diezgan čīkstīga, lai gan uzreiz pēc atgriešanās mājās pagulēja normālu diendusu. Ja vēl par to trolejbusu, viņai patīk ritmiski sist kājas pret ratiņu detaļu, kur var kājas uzlikt - ja līdz šim nebija gadījies, ka kāds būtu par to kaut ko teicis, tad šodien trolejbusa šoferis neizturēja un palūrēja salonā, purpinot par neizprotamo troksni. :)

Kāpjot ārā no sabiedriskā transporta, Līva vienmēr atvadās no citiem pasažieriem, rāda un saka "atā, atā", un bieži citi pasažieri atvadās arī no viņas (99% gadījumu tās ir sievietes, kas tā dara).

Jaunus vārdus, šķiet, šodien viņa nav teikusi. Mācījās pateikt "kaķis", ko viņa jau sen zina, tikai mācās pateikt precīzāk - šodien sanāca "taķis".

Tad vēl šodien vēroju viņas spēku. Man te vienā virtuves stūrī papīru kaudze sakrauta tādā vidējā kastē, un, lai tā netiktu pārāk bieži izšiverēta, uz tās uzliku instrumentu kasti (pēc acumēra ap 3 kg). Visu kasti pacelt viņai būtu grūti, bet, ja paņem aiz roktura un velk, tad var arī nogāzt kasti lejā, apsēsties uz jauniegūtās sēdvietas un revidēt papīrus, kas līdz tam bija zem instrumentu kastes.

Vai es šodien dusmojos uz Līvu? Jā, dusmojos gan, kad viņa pārgurusi negulēja diendusu, bet es ļoti cenšos īsās dusmas (sabāršanu par blēņošanos) kompensēt ar samīļošanu. It daži konkrēti mīļvārdi, uz kuriem viņa atsaucas.

Šodienai pietiks.