Jāpieraksta datums - 2010. gada 14. septembris, kad viņa pirmo dienu devās uz bērnudārzu. Gandrīz visu laiku pirms tam biju diezgan mierīgs, lai gan ļoti labi atceros - ar "šausmām" - savu pirmo dienu bērnudārzā pirms kādiem 25 gadiem, bet vakar vakarā gan man uznāca panika - viņa tak nevienu tur nepazīst (!) un man tak būs viņu tur jāatstāj (!) pavisam vienu (!) pie svešiem (!) cilvēkiem. Nu ok, absolūti lielākā daļa no tiem svešajiem cilvēkiem ir mazi ķipari, no kuriem nav iemesla baidīties. Bet nu jebkurā gadījumā - jo vairāk mēģini iejusties maza bērna "ādā" un saprast, kāda varētu būt emocionālā reakcija uz šādu lielu soli (one small step for a child, giant leap for...), jo lielāks satraukums. Bet nu nomierinājos (galu galā pašam tāpat pietiek visa kā cita, par ko satraukties), un galu galā arī meitai pirmā diena dārziņā esot pagājusi mierīgi, tikai pavisam nedaudz paraudājusi. Spēlējusies ar citiem bērniem (ļoti priecājos, ka viņai ir radusies socializēšanās iespēja), labi paēdusi pusdienas.

Redzēs, kā ies nākamajās reizēs - pagaidām cenšos ļoti saudzīgi, tikai līdz pusdienlaikam viņu tur atstāt, bet pēc pusotras nedēļas nāksies sākt iet turp "uz pilnu slodzi"... (Pašam jau sirds sažņaudzas par tādu bērna "atstāšanu".)

Ja par citām lietām - viņa aizvien vairāk un vairāk runā! Mācās jaunus vārdus, atkārto, ko es saku. Šodien centās pateikt "tīģeris" (un vēl daudz ko citu). Reizēm šķiet, ka viņa lieto "nepareizus" vārdus vai arī lieto tos "nepareizi", lai kaut ko kaut kā nosauktu, bet nu necenšos visu labot. Piemēram, man reizēm šķiet, ka, viņasprāt, "mamma" ir bilde [ar mammu]. Jebkurā gadījumā man ir ļoti interesanti klausīties, kā viņa mācās runāt (un būs ļoti žēl, ka to tik daudz nedzirdēšu, kad viņa ikdienā sāks iet bērnudārzā).