Jāpieķeras tomēr un jāatsāk rakstīt arī šeit — kad tad, ja ne tagad, kas tad, ja ne es.

Jāpieraksta datums - 2010. gada 14. septembris, kad viņa pirmo dienu devās uz bērnudārzu. Gandrīz visu laiku pirms tam biju diezgan mierīgs, lai gan ļoti labi atceros - ar "šausmām" - savu pirmo dienu bērnudārzā pirms kādiem 25 gadiem, bet vakar vakarā gan man uznāca panika - viņa tak nevienu tur nepazīst (!) un man tak būs viņu tur jāatstāj (!) pavisam vienu (!) pie svešiem (!) cilvēkiem. Nu ok, absolūti lielākā daļa no tiem svešajiem cilvēkiem ir mazi ķipari, no kuriem nav iemesla baidīties. Bet nu jebkurā gadījumā - jo vairāk mēģini iejusties maza bērna "ādā" un saprast, kāda varētu būt emocionālā reakcija uz šādu lielu soli (one small step for a child, giant leap for...), jo lielāks satraukums. Bet nu nomierinājos (galu galā pašam tāpat pietiek visa kā cita, par ko satraukties), un galu galā arī meitai pirmā diena dārziņā esot pagājusi mierīgi, tikai pavisam nedaudz paraudājusi. Spēlējusies ar citiem bērniem (ļoti priecājos, ka viņai ir radusies socializēšanās iespēja), labi paēdusi pusdienas.

Redzēs, kā ies nākamajās reizēs - pagaidām cenšos ļoti saudzīgi, tikai līdz pusdienlaikam viņu tur atstāt, bet pēc pusotras nedēļas nāksies sākt iet turp "uz pilnu slodzi"... (Pašam jau sirds sažņaudzas par tādu bērna "atstāšanu".)

Ja par citām lietām - viņa aizvien vairāk un vairāk runā! Mācās jaunus vārdus, atkārto, ko es saku. Šodien centās pateikt "tīģeris" (un vēl daudz ko citu). Reizēm šķiet, ka viņa lieto "nepareizus" vārdus vai arī lieto tos "nepareizi", lai kaut ko kaut kā nosauktu, bet nu necenšos visu labot. Piemēram, man reizēm šķiet, ka, viņasprāt, "mamma" ir bilde [ar mammu]. Jebkurā gadījumā man ir ļoti interesanti klausīties, kā viņa mācās runāt (un būs ļoti žēl, ka to tik daudz nedzirdēšu, kad viņa ikdienā sāks iet bērnudārzā).

Es vairs nemāku "normāli" nolikt viņu gulēt. Gandrīz katru reizi (izņemot, kad ir ārkārtīgi pārgurusi, un arī tad ne vienmēr) viņa sāk ālēties. Ja kādu brīdi to varu izturēt, tad pēc kāda laika man sākas liels besis un gandrīz niknums. Saprotu, ka manas dusmas neko nepalīdz - ar varu bērnu neiemidzināsi, un tomēr laužas ārā kaut kādas iekrājušās emocijas, frustrācija. Ņemu viņu rokās, samīļoju un pastāstu, cik viņa ir mīļa, bet kādā tādā brīdī viņa pamanās iesist (cik nu viņai spēks) vai, piemēram, brilles noraut un tas uzdzen vēl lielākas dusmas. Nezinu, ko darīt. Nepalīdz arī ignorēšana, iešana ārā no istabas uz 5-10 min.

Šovakar vairāk kā pusotru stundu ālējās, lai gan šodien tikai vienu reizi gulēja diendusu un vakarā viss ikvakara rituāls bija apmēram kā parasti. Jāsāk biežāk lasīt priekšā?

Aizvakar atbrauca kādreizējā klasesbiedrene (kurai 3 g.v. puika) un atveda maisu ar drēbēm un dažām mantiņām. No drēbju lelles, kas apmēram meitas izmēros, viņa sākotnēji nobijās, bet tagad kļuvusi jau par mīļu rotaļbiedru. Pa laikam atnāk pie manis ar to (es nosaucu par Pēču), iedod man rokās, saka "kukū" un pati dodas man aiz muguras, lai es tad pāri plecam rādu Pēču (un saku "kukū"). Tādas mums te rotaļas ar slēpšanos. Vēl pirms kāda laika nopirku uz rokas liekamu lelli - arī no tās viņa sākumā nobijās, bet pēc tam "iedraudzējās" un laiku pa laikam nesa man, lai viņa var ar to "aprunāties". Tagad kaut kur tā uz rokas liekamā lelle noklīdusi.

Vēl ar to klasesbiedreni bija tā, ka meitai bija ārkārtīgi pozitīva reakcija, viņu ieraugot - grūti aprakstīt. Tā, it kā satiktu sen neredzētu radinieku (bet nekad iepriekš viņas nebija tikušās).

Šodien savam vectētiņam savukārt viņa teica "čau" (izklausās pēc "tau")'un deva roku sveicinoties. Vecmāmiņa brīnījās, kur viņa to samācījusies, bet es tik smaidot raustīju plecus. (Lepns.)

Pēdējās dienās pats apaukstējos un jau paguvu apmēram izveseļoties, bet viņa turas (tfu tfu tfu). Dzērveņu balzamu atteicās dzert. :)

Pēdējās dienās arī mācās jaunus vārdus - atkārtojam abi vienu un to pašu vārdu vairākas reizes. Šodien - "bikses" (grūti gan rakstiski atainot, kā viņa to saka, bet pilnīgi noteikti saprast var) un "kupīte" (kurpīte).

Par kurpītēm runājot, esmu novērojis, ka reizēm cenšas pati tās uzvilkt. Vēl nesanāk, bet arī kurpes tik piegulošas, ka arī man ir normāla "cīņa" jāizveic, lai to panāktu. Reizēm piemēra manas kurpes. :)

Tā kā ir sākusies lietus sezona (un pats vēl mazliet šņaukājos), ārā bez vajadzības neejam, tomēr Līva pa dienu tā nogarlaikojas (par spīti visām un jaunām mantiņām), ka brīžiem nāk pie manis vai nu ar savu jaku vai ar manu cepuri, dodot nepārprotamu mājienu, ka jāiet ārā.

Vakar bija mazliet asa diskusija ar viņas mammu (asa, jo pats biju noguris no saaukstēšanās) par to, kā uzturēt atmiņas par mammu. Vakar atradām dažus senus video, šodien atradām kāzu foto, ko nolikām goda vietā pie gultiņas.

Meklēju bērnudārzu, pagaidām internetā un arī runājoties ar radiem, draugiem, paziņām. Mana māsa ieteica vienu privāto, kas tepat netālu un nav dārgs.

Šodien centās novilkt jaku, kad pa dienu bijām ārā un saulītē kļuva karsti. Diemžēl neizdevās tikt ārā no piedurknēm, un padevās. (Rāvējslēdzēji jau sen nav nekāds šķērslis.)

Un vēl par ģērbšanos - jau diezgan sen viņa ļoti prātīgi pati izdomāja, ka mantiņa, ēdamais vai pat pudele, no kuras viņa dzer, ir jāpārliek otrā rokā, kad ģērbju viņu un attiecīgā roka man ir "vajadzīga". Tiesa, tieši roku vilkšana iekšā un ārā no visādiem apģērbu gabaliem izraisa lielākos protestus, ātri kļūst nepacietīga, ja roka nedodas, kur vajag.

Pēdējā laikā (un patiesībā jau no viņas dzimšanas) viens no ikdienas jautājumiem — kad viņa gulēs. :)
Dienas režīms laiku pa laikam nemanāmi mainās. Dienas mēdz būt dažādas, citas piepildītas ar notikumiem, cits garlaicīgas, tik daudz kas ietekmē gulēšanas režīmu un vēlēšanos gulēt. Bieži vien ir tā, ka viņa pati parāda, ka ir pārgurusi (niķošanās un "tiltiņu" taisīšana ir starp skaidrākajām pazīmēm, tāpat, protams, acu berzēšana, hehe), bet bieži vien arī man pašam ir jāplāno dienas režīms, ņemot vērā viņas gulēšanu. Var jau mēģināt paļauties uz to, ka kaut kur pa ceļam, transportā, viņa pagulēs, bet tur viņai parasti ir vēl grūtāk aizmigt, ja vien nav pārgurusi.
Arī savā gultiņā viņa ļoti bieži "ņemas" un neguļ.

Šodien gribēju ieplānot iešanu uz attālu veikalu. No rīta mēs ātrāk par 12 reti esam gatavi kaut kur doties bez lielas vajadzības, bet pēc tam ir agrā diendusa - šodien nogulēja ap 2 h, apmēram no 13 līdz 15. Vēlāk pēcpusdienā, kamēr paēdām, kamēr aizgājām uz tuvo veikalu pēc krējuma (secība gan bija otrāda), tikmēr jau man likās, ka viņai noderētu vēl viena diendusa (divas reizes viņai būtu normāli pēdējā laikā) pirms iešanas uz to tālo veikalu. Brīdi domāju, domāju un vēroju viņu, un izdomāju, ka tomēr nav viņa tik miegaina, lai neizturētu vēl pāris stundas, un tai pašā brīdī viņa sāk berzēt acis, līdz ar to nolēmu, ka tomēr likšu viņu gulēt otro reizi. Bet neguļ. Plosās pa gultu, met prom knupīti, spraucas ārā no guļammaisa segas utt. Brīdi padusmojos par plosīšanos, bet ar dusmām, protams, neaizmidzināsi, tad kādu laiku mēģināju mierīgi aizmidzināt, tāpat bez panākumiem. Gājām vien uz veikalu — pusotru stundu vēlāk, kā būtu iepriekš bijis, bez diendusas.

Tad nu tagad vakarā, normālajā gulētiešanas laikā aizmiga "viens divi".

Bet pa naktīm pēdējās nedēļas laikā (pēc otrdien taisītās potes) mēdz ieraudāties uz īsu brīdi.

Šorīt izkrāmēja manu maku, monētas ieskaitot...

Pēdējā laikā meita sākusi agri celties, katrā ziņā tas notiek pirms manas pamošanās. Jau vairākas nedēļas ikdienas turu modinātāju ieslēgtu vienā laikā - uz 9:00, lai radinātu sevi un viņu pie kāda vienmērīga režīma, bet pats esmu ieslīdzis pūces režīmā un no rītiem mēdzu nemanīt viņas celšanos. Tad nu pa to laiku, kamēr neesmu pamodies, ikdienišķā nekārtība tiek ļoti aktīvi pārkrāmēta un pārvērsta vēl lielākā nekārtībā. No galda tiek nocelts tas, ko esmu iepriekšējā vakarā neuzmanīgi atstājis tuvu malai - pēdējā gada laikā gan ir iestrādājies reflekss pievērst tam uzmanību (visas dienas garumā) un tomēr reizēm kaut kas nepiemērots trāpās viņas rokās. Un nevar jau arī visu aizliegt... Tad nu tādos rītos man nākas mosties no tā, ka viņa kaut ko ir nozvejojusi un nāk pie manis ēst. Vakar no rīta, piem., pamodos no tā, ka viņa man gultā piedāvāja kaut ko [bez brillēm man] nesaprotamu, ilgi pētīju, līdz rāpos ārā no gultas un virtuvē uz krēsla atradu sīkos gabaliņos izķidātu un apmēram 30 cm diametra apļveida figūrā izkārtotu ābolu. :)

Citos rītos gadās skaidroties par to, ka miskasti izkrāmēt pa virtuvi nav labi. Vienu rītu pamodos no šķindoņas - viņa bija nocēlusi no galda kafijas krūzi ar visiem biezumiem un ar karoti izkrāmējusi pa grīdu. Citu rītu pamodos no tā, ka man ar "trulu plastmasas priekšmetu" sit pa galvu. Kā gan nepateiksi kādu skarbu vārdu tādos brīžos...

Ja konkrētāk par šodienu, izbraukājām pusi Rīgas ar sabiedrisko un 15 min atpakaļceļā viņa trolejbusā pagulēja, tā rezultātā vakarā bija diezgan čīkstīga, lai gan uzreiz pēc atgriešanās mājās pagulēja normālu diendusu. Ja vēl par to trolejbusu, viņai patīk ritmiski sist kājas pret ratiņu detaļu, kur var kājas uzlikt - ja līdz šim nebija gadījies, ka kāds būtu par to kaut ko teicis, tad šodien trolejbusa šoferis neizturēja un palūrēja salonā, purpinot par neizprotamo troksni. :)

Kāpjot ārā no sabiedriskā transporta, Līva vienmēr atvadās no citiem pasažieriem, rāda un saka "atā, atā", un bieži citi pasažieri atvadās arī no viņas (99% gadījumu tās ir sievietes, kas tā dara).

Jaunus vārdus, šķiet, šodien viņa nav teikusi. Mācījās pateikt "kaķis", ko viņa jau sen zina, tikai mācās pateikt precīzāk - šodien sanāca "taķis".

Tad vēl šodien vēroju viņas spēku. Man te vienā virtuves stūrī papīru kaudze sakrauta tādā vidējā kastē, un, lai tā netiktu pārāk bieži izšiverēta, uz tās uzliku instrumentu kasti (pēc acumēra ap 3 kg). Visu kasti pacelt viņai būtu grūti, bet, ja paņem aiz roktura un velk, tad var arī nogāzt kasti lejā, apsēsties uz jauniegūtās sēdvietas un revidēt papīrus, kas līdz tam bija zem instrumentu kastes.

Vai es šodien dusmojos uz Līvu? Jā, dusmojos gan, kad viņa pārgurusi negulēja diendusu, bet es ļoti cenšos īsās dusmas (sabāršanu par blēņošanos) kompensēt ar samīļošanu. It daži konkrēti mīļvārdi, uz kuriem viņa atsaucas.

Šodienai pietiks.

Šeit es plānoju pierakstīt meitas dienasgrāmatu, par viņas ikdienas gaitām, sasniegumiem un citām bērnības izklaidēm. Principā - dienasgrāmata personīgai lietošanai, citiem var nebūt interesanti, it sevišķi, ja nav intereses par maziem bērniem. Ikdienā rakstu ar citu cibas lietotājvārdu.

"gustash" ir tāds savējo jociņš, šampis tam, kurš uzminēs, kas tas ir. (Vēlāk varbūt pastāstīšu.)