Iepriekšējais haotiskais ieraksts sasaucas ar to pirmītējo (kārtējo) diskusiju par supra-rational un/vai ģēnija būtību. Man pēdējos gados sāl likties tāpet kā dažiem no maniem korifejiem - ka īsta māsla principā var būt tikai reliģioza. Senākos laikos māksla vispār kalpoa tikai un vienīgi kā "the expression of divine". Tikai nesen sāka izradīties kultūra, kur tiek taisīta māksla mākslas pēc. Tas sākās ar individuālismu un humānismu, kur māksla sāka fokusēties uz cilvēcisko lieto atspoguļošanu, pretēji senākajam standartam, kad mākslas bija tikai un vienīgi dievišķā slavēšanai. Tā bija abstrakta un sinboliska. Tās forma bija pakārtota saturam. Tā varēja uzskatīties pirmitīva, jo meistars nefokusējās uz formas virtuozitāti, bet cik labi viņš saturiski ietver mūžīgo.
Man tāpēc ar gadiem ar vien vairāk sāka pielekt Tarkovkska kino. Šķiet, ka viņa vienīgā interese bija caur kino iedot mesidžu, majoku. Viņš bija dabiski talantīgs, bet savu talantu neizniekoja sevis un savamskilla slavināšanā, bet tik tiešām, kā saka banāli sprediķotāji - kalpošanā Dievam. Līdzīgi kā atsevišķi muzikāli skaņdarbi, tā pat kino un, it īpaši, Tarkovska, mani pietuvināja labākai intuitīvai izpratnei par neredzemām patiesīām.
Ultimate ģēnijs mākslā ir tad, kad ar redzamo tiek demonstrēts neredzamais.