21:15
Tolerance nav tikums pats par sevi. Progresīvā ideoloģija vienmēr uzsver toleranci, nekad neprecizējot pret ko tā vērsta, tā it kā jebkura veida tolerance, as in, atvērtība un piekrišanas jebkam ir kaut kas labs. Tas nav. Pārsvarā tolerance ir slikta izvēle un pats jēdziens ir stulbs ārpus medicīnas.
21:38
Es skatos un klausos uz kārtīgiem, pašapzinīgiem kristiešiem un apskaužu viņus par viņu sirdsmieru. Es zinu, ka viņi, pat ar visām savām dzīves trobelēm, kas nebūt nav vieglākas nekā citiem, ir tomēr kaut kādā ziņā mierīgāki un fokusētāki. Neraustās kā lupata vējā. Cies, bet cieš in dignity.
Man patīk un man liekas es pat saprotu kristietības mēmu. Man liekas, ka labāk par austrumu tradicionālajiem mēmiem, kas senāk likās foršāki, jo nesapratu nedz tos nedz lielo atšķirību starp tiem un Rietumu metafizisko avotu, eksotika likās pārāka pār tradicionālo. Bet es konstanti konstatēju, kas vienkārši nespēju pievienoties. Kaut kas tajā "kalpošanā Dievam", ko es redzu ārīgi, liekas tieši tas, ko pat paši teologi uzskata par 'viltus kalpošanu'. Es izdzirdu kaut kur fonā kristīgo radio, kur establišēti kristieši svēstsvinīgi rečitē sen zināmus citātus un paši visi tādi eiforijā, var just pēc viņu runas tembra. Man tas izraisa derzīgumu, neuzticību. Tu nedrīksti uzvesties iedomīgi, būt viss tāds "ha, es visu saprtu". Man ir automatiski šemuliņi no vidēja vecuma dāmītēm, kas aicina uz to un to pasākumu lūgt DIEVU ar to absolūti izteiktu pareizības dikciju. Manai vecmāmiņai no tēva puses (čistaja latiška atšķirībā no otras omes, kas bija slavjanka) tāda bija. Viņa nebija diez ko intelektuāla, droši vien pat neprata pašreflektēt, bet viņa tik pārlieconoši vienmēr zināja kad un kā iestarpināt DIEVU ar to sakniebto lūpu. Man tas vienmēr izsauca derzību pret citādi jauko vecmāmuļu, jo bija skaidrs, ka viņa pati nesaprot kāpēct deklamē savu klamējamo.
Es pat vairs nezinu par ko es runāju. Laikam kvintesence ir tā, kas es gribētu būt kristietis, bet nezinu kā. Man nepatīk tā populistiskā izpausme, ko esmu redzējis medernijā un Dievs nav skāris mani veidā, lai es saprastu pareizo ceļu. Senseju arī nav bijis.
22:28
Iepriekšējais haotiskais ieraksts sasaucas ar to pirmītējo (kārtējo) diskusiju par supra-rational un/vai ģēnija būtību. Man pēdējos gados sāl likties tāpet kā dažiem no maniem korifejiem - ka īsta māsla principā var būt tikai reliģioza. Senākos laikos māksla vispār kalpoa tikai un vienīgi kā "the expression of divine". Tikai nesen sāka izradīties kultūra, kur tiek taisīta māksla mākslas pēc. Tas sākās ar individuālismu un humānismu, kur māksla sāka fokusēties uz cilvēcisko lieto atspoguļošanu, pretēji senākajam standartam, kad mākslas bija tikai un vienīgi dievišķā slavēšanai. Tā bija abstrakta un sinboliska. Tās forma bija pakārtota saturam. Tā varēja uzskatīties pirmitīva, jo meistars nefokusējās uz formas virtuozitāti, bet cik labi viņš saturiski ietver mūžīgo.
Man tāpēc ar gadiem ar vien vairāk sāka pielekt Tarkovkska kino. Šķiet, ka viņa vienīgā interese bija caur kino iedot mesidžu, majoku. Viņš bija dabiski talantīgs, bet savu talantu neizniekoja sevis un savamskilla slavināšanā, bet tik tiešām, kā saka banāli sprediķotāji - kalpošanā Dievam. Līdzīgi kā atsevišķi muzikāli skaņdarbi, tā pat kino un, it īpaši, Tarkovska, mani pietuvināja labākai intuitīvai izpratnei par neredzemām patiesīām.
Ultimate ģēnijs mākslā ir tad, kad ar redzamo tiek demonstrēts neredzamais.