Es skatos un klausos uz kārtīgiem, pašapzinīgiem kristiešiem un apskaužu viņus par viņu sirdsmieru. Es zinu, ka viņi, pat ar visām savām dzīves trobelēm, kas nebūt nav vieglākas nekā citiem, ir tomēr kaut kādā ziņā mierīgāki un fokusētāki. Neraustās kā lupata vējā. Cies, bet cieš in dignity.

Man patīk un man liekas es pat saprotu kristietības mēmu. Man liekas, ka labāk par austrumu tradicionālajiem mēmiem, kas senāk likās foršāki, jo nesapratu nedz tos nedz lielo atšķirību starp tiem un Rietumu metafizisko avotu, eksotika likās pārāka pār tradicionālo. Bet es konstanti konstatēju, kas vienkārši nespēju pievienoties. Kaut kas tajā "kalpošanā Dievam", ko es redzu ārīgi, liekas tieši tas, ko pat paši teologi uzskata par 'viltus kalpošanu'. Es izdzirdu kaut kur fonā kristīgo radio, kur establišēti kristieši svēstsvinīgi rečitē sen zināmus citātus un paši visi tādi eiforijā, var just pēc viņu runas tembra. Man tas izraisa derzīgumu, neuzticību. Tu nedrīksti uzvesties iedomīgi, būt viss tāds "ha, es visu saprtu". Man ir automatiski šemuliņi no vidēja vecuma dāmītēm, kas aicina uz to un to pasākumu lūgt DIEVU ar to absolūti izteiktu pareizības dikciju. Manai vecmāmiņai no tēva puses (čistaja latiška atšķirībā no otras omes, kas bija slavjanka) tāda bija. Viņa nebija diez ko intelektuāla, droši vien pat neprata pašreflektēt, bet viņa tik pārlieconoši vienmēr zināja kad un kā iestarpināt DIEVU ar to sakniebto lūpu. Man tas vienmēr izsauca derzību pret citādi jauko vecmāmuļu, jo bija skaidrs, ka viņa pati nesaprot kāpēct deklamē savu klamējamo.

Es pat vairs nezinu par ko es runāju. Laikam kvintesence ir tā, kas es gribētu būt kristietis, bet nezinu kā. Man nepatīk tā populistiskā izpausme, ko esmu redzējis medernijā un Dievs nav skāris mani veidā, lai es saprastu pareizo ceļu. Senseju arī nav bijis.