Nav jau tā, kas es un droši vien daudzi citi tādi, kas it kā ciena kristietību kā mūsu kultūras mailstounu un tīri praktisku vērtību, nesaprot kā lūgšana vai "kalpošana" var būt kas ļoti labs un konkrētajam indivīdam pat 'kaifu' un pestīšanu nesošs. Man personīgi vienkārši ir grūti saprast kāpēc tās liturģijas u.c. ļoti pompozi, ārišķīgi pasākumi ir vajadzīgi un es melotu sev, ja censtos tajos piedalīties. Es būtu falšs. Droši vien tā pati iedzimta lepnība, par ko tik daudz runā gan pašā Bībelē gan teologu apokrifos, bet es burtiski nevaru tā organiski pievienoties kristiešu plūsmai. Man vajag kādu pieaugušo, kas mani burtiski iemestu tajā ūdenī, lai pašam nāktos peldēt. Pats nekad tajā ūdenī neieiešu visdrīzāk. Varbūt arī t.s. pārgudrība pie vainas. Ne velti ir tie teksti par to kā pamuļķi ir blaženni, jo viņu prātus neapvij visa tā cilvēciskā filozofošana par lietām, viņi tver lietas nepastarpinātāk