Es te, laikam, esmu attapies, ko pa acu galam biju manījis dažos cibas draugu ierakstos, ka rakstnieki un Kultūras alianse, un kultūras ministre cīnās.
"Ministres uzvedība un sacītais lika šaubīties par viņas izpratni par nozari un tās nozīmi latviešu valodas, literatūras un nacionālās identitātes saglabāšanā, kompetenci un atbilstību amatam", paziņojumā viedokli pauž rakstnieki. Citi rakstnieki un kultūras darbinieki tomēr uzskata, ka fēleris noticis komunikācijā  un pārrunu prasmē.
Neesmu iedziļinājies, bet, kas pievērš manu uzmanību, ir izteikums rakstnieku paziņojumā medijiem "...par nozari un tās nozīmi latviešu valodas, literatūras un nacionālās identitātes saglabāšanā". Latviešu valoda, literatūra, tas ir labi. Un atkal nacionālā identitāte. Tā ir kā latviešu dimanta oliņa, kas jāsargā, jāspodrina un kaut kā speciāli jālolo, ar mērķtiecīgām programmām un plāniem. Un, ja tas tiks pareizi darīts, tad izšķilsies kaut kas patiesi latvisks. Tagadnē tai pastāv apdraudējums, tāpēc to vajag saglabāt. Tā ir kā projekcija nākotnē, identitātes šķietamība ap kuru tiek organizēts birokrātisks un funkcionāls aparāts. Atsauce uz nacionālo identitāti ir pievienotā vertība jebkādam projektam un aktivitātei; uz nacionālo identitāti nevis kā abstrakciju, bet gan kā konkrētu objektu, jeb veidni.