un tas baisais sieviešu īpatsvars tajās sarunās arī - tas visu pārvērš tādā bābiskā kladzināšanā. tāpat kā tā literatūra, ko viņas lobē - reāla sieviešu literatūra, kaut kādi pārpoetizēti izgudrojumi - nez vai to var nosaukt par nacionālās identitātes sargāšanu. manuprāt, tikai tukša gaisa tricināšana, lai vai cik "izsmalcināta". un tā infrastruktūra - tās "dāmu komitejas" tās viņi domā, ka ir tas balsts un tā augsne, no kuras tā viņu literatūra barojas. kādās drausmīgās ilūzijās par savu svarīgumu tie mūsu rakstnieki dzīvo. es vispār uzskatu, kamēr rakstnieks vārdu uzskata par apzīmējošu un nevis esošu, viss, ko viņš raksta, lai vai cik šķietami labi, vienalga ir sūds. un es nezinu nevienu rakstnieku latvijā, kura tekstos vārdi būtu paši par sevi ESOŠI.