Atvieglojums un miers
kā jau te kāds teica. Nulūk, kā tas viss bija, nepabaidās bija skaisti bez gala. Kaut arī vakardienā pamodos laicīgi, lai sagludinātos un samazgātos līdz tām jezgām, kad tā izbraukšanas stunda sita, tāpatām viss sanāca kā pa elli, dabūju skriet pa Zilupi meklēt pļavu, nav jau tur, viss vienos apstādījumos, ta atradu kaukādu laikam ka parku, sūds viņu zina, slapām kājām plūcu visu, kas kautcik pēc pļavas, nezinu, kas tie dzeltenie bija, tākā suņuburkšķi, tikai smukāki un dzelteni un ķiršu zarīšus apkārt, ko nu varēju atrast ārpus mājas, no mājām jau nedrīkst, vārdsakot, sanāca smuks un kupls, nutas pušķis. Ta knapi dabūju saģērbties un saķemmēties, ka rauj jau prom uz to Pasieni. Atrauj uz to Pasieni uz to dzimtas kapličiņu, tāds tākā koka kioskiņš/pirts, tikai jēzuliņš ar krustu iekšā un lāviņa zārkam (tur Pasienē Slavikam Boļika dēlam sētā Dukštu dzimtas kapličiņa iekārtota, viņiem jau tur tematiski, tas Boļiks pakārās un vēl tur kaukam viss nelaimēs, baļķi uzkrita vai kas, nevar jau izsekot tik daudz viskādām likstām). Nulūk, atrauj pie tās kapličiņas, atstāj mūs ar brāli un Aņu (manu māsīcu) pie tās kapličiņas un aizbrauc kaukam pakaļ, a tai kapličiņā/ kioskiņā tas opis iekšā un no tā laukā skan tas Verdi Nabucco, nezinu, kurš jupis viņu palaida.

Nu, sēžu sebe uz tā celmiņa blakus, un tas Nabucco un pizdjecs un saulīte spīž un man ēniņa kratās, un aiz muguras tas kioskiņš un man ēna kratās un tā saulīte spīd, tanu pakratījos bišku un pabļāvu uz aizmuguri, vaita tiešām neviens nevar aizvilkties izslēgt. Bet neviens nevilkās un ta jau sapratu, ka pašai būs jāiet, jo somā jau tas kabatlakats izgludinātais un īpašā kompekte Vinnijs (no džinsu kabatas, apbružāta tāda, atradu, takjau pats būs devis, še). Man gan bija arī līdzlikšanai noskatīta un no viņa apročpogkastes izlasīta mana rokassprādzīte, balta tāda, visas šitās dienas nēsāju un sildīju, kas beigās izrādījās memmes, betman bērnībā no viņas vienmēr bij iesauļojies plankums, tātad, dubultliekama, vaine, bet pa tām rīta jukām, saproties, aizbraucam vietā, vislaik ap roku bija, tagad nav, vellns viņu zin, vislaik glabāju kā acuraugu, visu izrakņāju, vārdsakot, nav.
Nulūk, ta nu eju iekšā ar to kabatlakatu un kompekti un puķīti, ieeju un pizdjecs polnijs un iespējams pat, ka balsī, betnu visu ieliku untā.Ta akal pakratījos laukā uz celmiņa, bet saulīts visu nožāvēja. Unlūk, kamēr sēdēju uz tā celmīša, brauc garām rati ar zirdzīti priekšā, kas tas bij par zirgu!!!, es tur ar kratīgu ēnu īsti pareizi neattapu nofotkāt, betnuvāhs, melns, slaiks un stalts un saulē spīd, akkungs, ku skaists un stalts un vispār (neesot vietējais, tā zinātāji, esjauziniet, visur zīmes tagad saskatu, ja).

Ta pēctamam man pie Pasienes baznīcas bij jābūt ceļa rādītājam un jāsagaida  mācītājs un pārējie visi, kaimiņi un tā, no Ezerniekiem. Pirmo sagaidīju to pašu tuvāko, Anatolu, ar sievu un vēlkauko, ta piebrauca svētaistēvs, tāteikt, kepkā, bet ap stūri pārģērbās un nāca jau visā baltā prikidā spiest abas rokas un manjau, saprotams, pa to laiku cīga aizpīpēta, ta es kaimiņienei šopotam, nukaibitīt, svētaistēs nāk virsū a man pīps un traki smējām kamēr nobēdzinājām to smēķi. Nuunta piebrauca pārējie, Juziks un kasturvēl, unjūnov, ka tā vieta gredzenu pavēlniekā, kur elfi savos samta prikidos nāca cilvēkiem palīgā nav ne uz pusi tik aizkustinoša kā tas kā visām Ezernieku mašiņām beigās ieraudzīju piebraucam pilnu džipu staltu mežsargu.Nuta, visa svīta braucām uz norises vietu un tā.
Ta svētaistēvs laida pa poļski un tur viskādi izdarījās, pilns kaukādu vecenīšu arī bija, kas zināja, kur jādzied līdz un tā, un saulīte spīd un putnīši čivinā un pātari pa poļski untā, smuki viss. Ta Juziks tika izvēlēts par krusta nesēju, parko viņš bija šausmīgi lepnis un satraukts un tos nesamos cimdus teicās mūžam glabāt un, vārdsakot, traki lepnis bija, aizkam tai delegācijai pa priekšu iedams sāka bezmazvai skriet, a tās visas klibās vecenes tak netiek līdzi, ta tur viskādas smieklīgas jukas sacēlās, betnutapaceļam piestājās tai viņa dzimšanas vietā, kur agrāk bij viensēta un pirtiņā kur viņš dzima, nuunta svīta tālāk pa to skaisto kapu ceļu, pašās beigās vēl mašiņi brauca, vārdsakot, viss ceļš ļaudīs un mašīnās, un ievas zied un saule spīd un putni čivinā un es ik pa brīžam atkatījos, kur smuki pagriezienā tā svīta izskatījās, liela svīta un gara svīta un skaista svīta, tālūk.
Nu, untajau gāja vaļā tie kapi, odi kā trahi, ēda nost živjom, es šos situ ar rozēm, ta tur ar bij pātari, bet tur jau es sāku smīkņāt, tādi vārgi racēji, kas cēla to zārku pa sešiem vai un nekādi nevarēja izgrozīties, zemē gan nenometa, bet izstījās, ka ša būs, ta gan es teicu, einugaisā, konumāžojās, šitādu mazu opi. Nuuntajau palaida zemē, rodņa iebalsoja manu pļavu pušķīti kā vienīgo, kas zemē līdzi iet, nuka, viņam tas vislabāki patiktu untapavirsu izlika pusuzpusi sarkanu un baltu kā poļu karogu.

Ta pēctamam atvadījāmies ar svētotēvu, kas bij tāds baigi foršs, esgan esmu simprocentu pārliecināta, ka viņš to atvadu krustu man mesdams lūrēja dekoltejā, bettasnutā, viss man būšot kārtībā, tā viņš.

Unta sākās tie mielastu murgi, laidievsatpestī no tām rīklē strēgstošām kotletēm un tām visām runām tādās sutīgās telpās, ta tur obligāti bij jāstāsta kaukādas atmiņas visiem vai kas, untaviens kaukāds, huiviņzin no kuras puses tas rads, bet rads, un diezgan jauks stāstīja par kaukādu sēru reizi, kur Ļonka viņam esot teicis kaukopar nesērošanu un citējis Skalbi vai ko, bettur es tālāk neko nedzirdēju kastur pa citātu, kotur, priekškamtur, nuvārdsakot, man jau bij izdomāts, ka, ja man liks atmiņas par viņu stāstīt, ta es teikšu, ka rīt braukšu uz Ezerniekiem un mēzīšu kaķu piekakātos bēniņus un opis šajā situācijā smīnētu ūsās (kuru nebij) un teiktu :" Tur vaid-irsis, tur vaid-irsis- turvaidirsis!". Nulūk, bet prasīt nekā neprasīja, Slaviks glaudīja roku un kaukas tur bučoja, bet es gāju gulēt piemielastvietas gaiļbiksītēs un pīpēt.
Kad tas viss bij beidzies, atbraucām Zilupē, es kā sešos vakarā aizmigu, tā tik pret rītu pamodos, lai nobučotu guļošai memmei muguru, jo es viņai tur kaukur gaiļbiksītēs kauko nesmuku tur pateicu, nubetviņaman nepārtraukti nāca virsū, nulīvmīaloun, bet viņa izrādās bij jau pamodusies, ta laikam sanāca mantā bezvārdiski atvainoties.

Nuja, untajau šorīt  no rīta brīkš brākš uz Maskavas vilcienu, neskaitāmām pekelēm, tiku da Rēzeknei, iesēdos Ezernieku busā, atbraucu, ateviss pilnos ziedos, saproti, dārzā, kaimiņos visur, ķiršu ziedlapiņas vien vējš pūš pa gaisu, kaspar daili. Esjau, protams, negribētu akal pa tām zīmēm, ja, betē, labi visu izkārtoja tas opis, ika este uz vietas biju, ika man vēl laiks te parakt dobes, ika tā rokassprādzīte, ko beigās atradu jakas kabatā, laigan, jejbogu, meklēju, jāpatur man pašai.
Labi, es tinos, mani tūlīt metīs no biblenes laukā, tūliņ pusdienpārtraukums būs, pierakstīšu komentāros, kauko vēl aizmirsu. Betjā, pareizi te kāds teica, miers pēc šitā iestājas gan, nēnu, pie ziebošiem zaķkāpostiem jau nobirst kaukas vai ķiršiem vai kā, bettāds mierīgs un lēns