Vakar, pieturā
Vārsakot, stāvu es tramvajpieturā. Blaukus mīņājas sarkanmatais emo meituks (vai kā tā jaunatne mūsdienās iedalās, kopš uz māju nepienāk pusaudžu literatūra, neesmu informēta šamo šķiru iedalījumos). Nu, lūk, mīņājas, ta mīņājas, lai, tak, sak, mīņājas uz veselībām, tik lai pīpēt netraucē, klepojot.

Nure, nau vēl cigarete pusē, kad pie horizonta parādās blonda maikste (nu, no tām, kas jautājumzīmes fomā, un kurām es līdz viduklim) un ķērc:
"Wīīī, piedod, dārgā, Edgars mani aizkavēja!", un maucās tai sarkanmatei ap kaklu.
Šī tāda, visa tāda apvainojusēs, saka: "Bļāviens, tu vēl ar viņu esi kopā?""
Maikste/ roku uz apakaļu atmetot, nu, tāds visu piedzīvojušas sievietes žests/:" Jā,pēdējo, nedēļu esam kopā. Vakar es viņam to pateicu. Visu, ko domāju. Kas man viņā nepatīk. Visu acīs!"
Sarkanā:"Ko, tu pasūtīji viņu dirst? ("jā, jā, dirst pēc nedēļas", nodomāju es, protams). Ko viņš teica?"
Blondā:" Aij, neko, palika bēdīgs!"

Pēc tam, viņas, nodevīgās ņēma uz iespurdza Baroncentrā. Un es stāvēju pieturā, visa tāda saintriģēta un domāju par skumjo puisīti, kuram būs jāiet dirst pēc nedēļas un kuram viss tika pateikts acīs.wī