Šodien ir brīvdiena. Ar visām četrām. Sākot ar rītu un nelīšanu ārā no gultas. Un tad gulšņāšanas dīvānā pie televīzora. To briesmoni kādu pusotru mēnesi noteikti lietojusi nebiju. Bet šodien tas bija sajūtu jautājums. Vienkārši iecelt kājas dīvānā un pašai ielaisties spilvenos. Un veltīt laiku kādai nebūtiskai filmai (šai gadījumā tas bij "Gredzenu pavēlnieks").
/kārtējā zemene/
Vakars pilsdrupās ar "Mazo princi". Šoreiz kaut kā pavisam savādāk kā citas reizes tā grāmata lasījās. Pavisam citādi. Varbūt tādēļ, ka negribēju iet un vienatnē lasīt, bet visi, kam jautāju, bija kur aizņemti. Un tā nu es apbruņojos ar tumšām saules brillēm un gāju tieši pret sauli.

"-Kādu dienu es redzēju sauli rietam četrdesmit trīs reizes!
Brīdi vēlāk tu piebildi:
-Vai zini... kad ir tik skumji, tad patīk saulrieti...
-Tātad tanī dienā, kad redzēji četrdesmit trīs saulrietus, tu biji ļoti noskumis?
Mazais princis neatbildēja."
Es arī šodien vēroju saulrietu.

Blakus uz galda vīst noplūkta tējas roze. Puķes visskaistāk smaržo, kad mirst. Kad vairs nav, ko zaudēt, var atdot sevi visu.

"Lai Jums simts bērnu un visi skaisti un laimīgi!" Vēlējums no kāda iereibuša kunga, kam parādīju ceļu uz pieturu.

Liekas, vēl kaut kas no šīsdienas sajūtām nav uzrakstīts, tikai nezinu, kas. Bet saule ri(e)tēja skaisti.