9.7.07 23:10Sirds un domas paliek starp grāmatas lappusēm. Sen nebiju lasījusi ko tādu, kas tā aizrautu..."Katrā no mums mīt kaut kas tāds, ko nav iespējams aizliegt, lai arī mums tā sāpētu, ka gribētos skaļi piesaukt nāvi. Mēs esam tādi, kādi esam, un tas ir viss. Kā tajā vecajā ķeltu leģendā par putnu, kas metas ar krūtīm pret ērkšķi, izdzied savu sirdi un mirst. Tāpēc ka citādi nespēj - tas ir viņa liktenis. Mēs varam apzināties, ka rīkojamies nepareizi, pat pirms to darām, taču šī apzināšanās nespēj ietekmēt vai grozīt iznākumu, vai ne? Ikviens dzied savu dziesmiņu pārliecībā, ka tā ir pati brīnišķīgākā, ko pasaule jebkad dzirdējusi. Vai tu nesaproti? Mēs paši sagādājam sev ērkšķus un nekad neapdomājam, ko tas mums maksās. Un tad nu atliek tikai ciest sāpes un lūkot sev iestāstīt, ka tas ir ko vērts." ( teiksma ) |
Tibi et igni: tev un ugunij - izlasi un sadedzini
dust in the wind
24.6.07 22:31 - mazliet kā atvadasNegribu neko aizmirst, bet viss, kas šobrīd ir ielikts somā ir divi bloki zīmēšanas papīra. Pārējais vēl atrodas blakus. Vēl jāizprintē materiāli.Vēl liekas, tik daudz neizdarīta paliek, ko gribējies paspēt. Labi, tās ir tikai divas nedēļas, bet.. Vakariem atradu "Dziedoņus ērkšķu krūmā". Sen gribēju izlasīt atkal. Toreiz, kad lasīju tieši sākums un pelnu rozā rozes iespiedās atmiņā. "Ir teiksma par putnu, kas dzied tikai reizi mūžā - saldāk nekā jebkurš cits virs zemes. Reiz šis putns atstāj ligzdu, dodas meklēt ērkšķu krūmu un neliekas mierā, kamēr to atrod. Tad, apmeties dzelkšņainajos zaros, spiezdams krūtis pret pašu garāko, asāko ērkšķi, tas sāk savu dziesmu. Un, uzveikdams neizsakāmas mokas, dzied tā, ka mirstot pārspēj cīruļa un lakstīgalas treļļus. Viena vienīga brīnumaina dziesma, kuras cena ir dzīvība. Taču visa pasaule apklust, to klausīdamās, un Dievs debesīs smaida. Jo par pašu brīnišķīgāko jāmaksā ar dedzinošu sāpi... Vismaz tā stāsta teika." /Kaolīna Makkalova "Dziedoņi ērkšķu krūmā"/ Veiksmīgi jums, veiksmīgi man. Ar ārpasauli paliek vien sakari caur telefonu. |
2.6.07 22:50Šodien ir brīvdiena. Ar visām četrām. Sākot ar rītu un nelīšanu ārā no gultas. Un tad gulšņāšanas dīvānā pie televīzora. To briesmoni kādu pusotru mēnesi noteikti lietojusi nebiju. Bet šodien tas bija sajūtu jautājums. Vienkārši iecelt kājas dīvānā un pašai ielaisties spilvenos. Un veltīt laiku kādai nebūtiskai filmai (šai gadījumā tas bij "Gredzenu pavēlnieks")./kārtējā zemene/ Vakars pilsdrupās ar "Mazo princi". Šoreiz kaut kā pavisam savādāk kā citas reizes tā grāmata lasījās. Pavisam citādi. Varbūt tādēļ, ka negribēju iet un vienatnē lasīt, bet visi, kam jautāju, bija kur aizņemti. Un tā nu es apbruņojos ar tumšām saules brillēm un gāju tieši pret sauli. "-Kādu dienu es redzēju sauli rietam četrdesmit trīs reizes! Brīdi vēlāk tu piebildi: -Vai zini... kad ir tik skumji, tad patīk saulrieti... -Tātad tanī dienā, kad redzēji četrdesmit trīs saulrietus, tu biji ļoti noskumis? Mazais princis neatbildēja." Es arī šodien vēroju saulrietu. Blakus uz galda vīst noplūkta tējas roze. Puķes visskaistāk smaržo, kad mirst. Kad vairs nav, ko zaudēt, var atdot sevi visu. "Lai Jums simts bērnu un visi skaisti un laimīgi!" Vēlējums no kāda iereibuša kunga, kam parādīju ceļu uz pieturu. Liekas, vēl kaut kas no šīsdienas sajūtām nav uzrakstīts, tikai nezinu, kas. Bet saule ri(e)tēja skaisti. |
18.4.07 13:17Tev nav jākaunas par to, ka tevi mīl. Es neko tev nelūdzu, vienkārši ļauj man priecāties par tevi.TĀ IR JAUNĪBA, KAS PATI SEV NOSPRAUŽ ROBEŽAS UN NEJAUTĀ VAI ĶERMENIS SPĒS TO IZTURĒT. UN ĶERMENIS SPĒJ. /P.K - Veronika grib mirt -/ |
7.4.07 20:27Vēja izpūsta. Rokas nosalušas pat caur cimdiem. Kur palicis pavasaris?Bet bija tā labi. Sirsnīgas sarunas un tēja. Un tulpe, kas savā izplaukumā var mēroties pujenes lielumu. Šokolādes biskvīta kūka ar ananāsu gabaliņiem. Un baltā šokolāde ar zemenēm un silta lampas gaisma. Aizvien biežāk apkārtējos dzirdu vārdus, ka viņi nav droši, vai atrodas īstajās vietās. Un aizvien biežāk tiek pieminēti vārdi par precību vēlmi... Es nemāku nostādīt sev mērķus. Tādus lielus, pēc kā tiekties. Vienmēr esmu sacījusi, ka izvēlos mērķus, kurus varu sasniegt un īstenot viegli. Un, kad tas notiek, ir apjukums. Jo tas nav bijis vajadzīgs un arī pēc kā tiekties vairs nav. Vainojama motivācija vai es pati? Bet man visu vajaga tagad un uz reiz. Un, ja es pat nezinu, ko vēlos šai mirklī, kā lai spriežu par savu nākotni?... Tēja dedzina. Un istaba smaržo pēc kanēļa. Tā, lai no tās smaržas paliek silti. Ziemas smarža... un ābolu plātsmaize. Svētku sajūtas nav. Šogad pat olas nekrāsoju, to izdarīja māmmiņa... bet nav, nav, nav... I follow the night Can't stand the light When will I begin to live again Iedegšu savu gaismiņu, paņemšu Eko "Rozes vārdu" un ieritināšos zem segas. "Dona Žuāna: Manjaras Migela dzīve un nāve" izlasīšana beidzās ar asarām. Dīvaini, bet man patīk tā karstā sajūta, kad lāses rit pār seju. Bet, tā atļaujos tikai mērīt grāmatu vai filmu iespaidu uz sevi... savādāk ne. Savādāk viņām nav vietas. Ne par sevi. Par citiem gan. Jo es taču esmu labs cilvēks... One day I'll fly away Leave all this to yesterday Why live life from dream to dream And dread the day when dreaming ends |
3.4.07 18:42Save me!!!Vienate un mūzika pilnā skaļumā. Bet miera man šobrīd nav. more, more, more.. |
3.4.07 16:48**-Un kāda ir tavas dzīves jēga un mērķis? -Es pats to vēl nezinu. Vienīgi to es jūtu, ka drīz vajag notikt kādam nozīmīgam pavērsienam. Jūtu, ka vajaga iet, steigties, lidot bez apstājas, bez atelpas pāri kalnie un lejām, tikai neapstāties tāpēc, ka apstāties nozīmē nāvi. ** Visu vai neko. ** Tu vari būt karsts vai auksts, bet neesi rendens. /Josefs Tomans "Dons Žuāns"/ Audzināts ar domu, lai kādu dienu kļūtu par priesteri. Bet jūtas dara savu. Lai cik krampjaini viņš pats cenšas pretoties kārdinājumam iegrimstot lūgšanās. Bet Dievs devis fantāziju. Esmu vēl tikai sākumā. Grāmatai. Noburta lasot. Bet es iegrimstu darbos. |
20.3.07 18:56Izlasīju to grāmatu... un tagad man ir bailes, ka nospiedīšu savu kaķi, pārāk stipri to apskaujot un pieglaužot sev... pēdējās lappaspusēs aiz sienas skanēja "I belive I can fly.." jā, viņi nepalika kopā. Jo "ja kādas attiecības kļūst pārāk ideālas, tās noteikti sabruks.... ja paliec pārāk atkarīgs no otra cilvēka... tev jāmācās būt emocionāli patstāvīgam..."Un kaut kas iekšā tā vienkārši tā sāpīgi.. and when love is dead I’m loving angels instead.. Jā, es varu skolā smieties, muļķoties un visādi citādi izturēties it kā būtu nez cik laimīga un pavasara pārņemta, bet ko tas līdz, ja nonākt mājās un vientulībā uzrodas šis "trūkst" un "tukšums"... un tik ļoti gribas parunāties tā vienkārši un cilvēcīgi... un tik ļoti gribās tik daudz un neko... Un gribas izraudāties. Tā, lai asaras neiestrēgst, sākt vienkārši bērt ārā visu, kas sakrājies un tikai runāt un raudāt... bet tā, lai būtu skaisti. Un tad aizmigt... un pēc tam pamosties kā no ļauna sapņa... |
Powered by Sviesta Ciba