Sirds un domas paliek starp grāmatas lappusēm. Sen nebiju lasījusi ko tādu, kas tā aizrautu...

"Katrā no mums mīt kaut kas tāds, ko nav iespējams aizliegt, lai arī mums tā sāpētu, ka gribētos skaļi piesaukt nāvi. Mēs esam tādi, kādi esam, un tas ir viss. Kā tajā vecajā ķeltu leģendā par putnu, kas metas ar krūtīm pret ērkšķi, izdzied savu sirdi un mirst. Tāpēc ka citādi nespēj - tas ir viņa liktenis. Mēs varam apzināties, ka rīkojamies nepareizi, pat pirms to darām, taču šī apzināšanās nespēj ietekmēt vai grozīt iznākumu, vai ne? Ikviens dzied savu dziesmiņu pārliecībā, ka tā ir pati brīnišķīgākā, ko pasaule jebkad dzirdējusi. Vai tu nesaproti? Mēs paši sagādājam sev ērkšķus un nekad neapdomājam, ko tas mums maksās. Un tad nu atliek tikai ciest sāpes un lūkot sev iestāstīt, ka tas ir ko vērts."


"Ir teiksma par putnu, kas dzied tikai reizi mūžā - saldāk nekā jebkurš cits virs zemes. Reiz šis putns atstāj ligzdu, dodas meklēt ērkšķu krūmu un neliekas mierā, kamēr to atrod. Tad, apmeties dzelkšņainajos zaros, spiezdams krūtis pret pašu garāko, asāko ērkšķi, tas sāk savu dziesmu. Un, uzveikdams neizsakāmas mokas, dzied tā, ka mirstot pārspēj cīruļa un lakstīgalas treļļus. Viena vienīga brīnumaina dziesma, kuras cena ir dzīvība. Taču visa pasaule apklust, to klausīdamās, un Dievs debesīs smaida. Jo par pašu brīnišķīgāko jāmaksā ar dedzinošu sāpi... Vismaz tā stāsta teika."

/Kaolīna Makkalova "Dziedoņi ērkšķu krūmā"/