12:05Brīnumains rīts pamostoties baltos palagos, bez putekļiem visapkārt un aprakstītām betona sienām. Iespēja izstaipīt kājas.Uzvārīt krūzi kafijas, paņemt grāmatu un ieritināties vēsā ādas krēslā. Un skaļi, skaļi uzlikt mūziku pa visām istabām, laisties virpuļos. Tā visa bija pietrūcis. Aiz loga sīks un smalks lietutiņš. Bet sajūta tomēr tāda mazliet dīvaina. It kā kāda daļa grib tur atpakaļ. Kaut kā pietrūkst no tā visa. It kā tā Kolkas burvība neizbaudīta līdz galam. Bet piektdien atkal braukšu uz turieni, herbāriju atbildēt un Zvejnieksvētkus svinēt. Tikai tas viss vāl ir jāizdara. Bet tagad, tagad ielaidīšos ūdenī, kurš ir bez smaržas (un krāsas kāda tecēja turienes dušās) un tad uzvilkšus augstapēžu kurpes un kleitu un došos uzņemt to enerģiju, ko dod svešu cilvēku plūsma pilsētas ielās. |
Tibi et igni: tev un ugunij - izlasi un sadedzini
9. Jūlijs 2007
13:00Aizmirsu, ka vannā tek ūdens un gandrīz to istabu appludināju :)Un man ir pazudusi matu suka = mazais meža briesmonītis. Murr. |
23:10Sirds un domas paliek starp grāmatas lappusēm. Sen nebiju lasījusi ko tādu, kas tā aizrautu..."Katrā no mums mīt kaut kas tāds, ko nav iespējams aizliegt, lai arī mums tā sāpētu, ka gribētos skaļi piesaukt nāvi. Mēs esam tādi, kādi esam, un tas ir viss. Kā tajā vecajā ķeltu leģendā par putnu, kas metas ar krūtīm pret ērkšķi, izdzied savu sirdi un mirst. Tāpēc ka citādi nespēj - tas ir viņa liktenis. Mēs varam apzināties, ka rīkojamies nepareizi, pat pirms to darām, taču šī apzināšanās nespēj ietekmēt vai grozīt iznākumu, vai ne? Ikviens dzied savu dziesmiņu pārliecībā, ka tā ir pati brīnišķīgākā, ko pasaule jebkad dzirdējusi. Vai tu nesaproti? Mēs paši sagādājam sev ērkšķus un nekad neapdomājam, ko tas mums maksās. Un tad nu atliek tikai ciest sāpes un lūkot sev iestāstīt, ka tas ir ko vērts." ( teiksma ) |
Powered by Sviesta Ciba