Brīnumains rīts pamostoties baltos palagos, bez putekļiem visapkārt un aprakstītām betona sienām. Iespēja izstaipīt kājas.
Uzvārīt krūzi kafijas, paņemt grāmatu un ieritināties vēsā ādas krēslā.
Un skaļi, skaļi uzlikt mūziku pa visām istabām, laisties virpuļos.
Tā visa bija pietrūcis.

Aiz loga sīks un smalks lietutiņš.

Bet sajūta tomēr tāda mazliet dīvaina. It kā kāda daļa grib tur atpakaļ. Kaut kā pietrūkst no tā visa. It kā tā Kolkas burvība neizbaudīta līdz galam. Bet piektdien atkal braukšu uz turieni, herbāriju atbildēt un Zvejnieksvētkus svinēt. Tikai tas viss vāl ir jāizdara.
Bet tagad, tagad ielaidīšos ūdenī, kurš ir bez smaržas (un krāsas kāda tecēja turienes dušās) un tad uzvilkšus augstapēžu kurpes un kleitu un došos uzņemt to enerģiju, ko dod svešu cilvēku plūsma pilsētas ielās.