Vēja izpūsta. Rokas nosalušas pat caur cimdiem. Kur palicis pavasaris?
Bet bija tā labi. Sirsnīgas sarunas un tēja. Un tulpe, kas savā izplaukumā var mēroties pujenes lielumu. Šokolādes biskvīta kūka ar ananāsu gabaliņiem. Un baltā šokolāde ar zemenēm un silta lampas gaisma.
Aizvien biežāk apkārtējos dzirdu vārdus, ka viņi nav droši, vai atrodas īstajās vietās. Un aizvien biežāk tiek pieminēti vārdi par precību vēlmi...

Es nemāku nostādīt sev mērķus. Tādus lielus, pēc kā tiekties. Vienmēr esmu sacījusi, ka izvēlos mērķus, kurus varu sasniegt un īstenot viegli. Un, kad tas notiek, ir apjukums. Jo tas nav bijis vajadzīgs un arī pēc kā tiekties vairs nav. Vainojama motivācija vai es pati? Bet man visu vajaga tagad un uz reiz. Un, ja es pat nezinu, ko vēlos šai mirklī, kā lai spriežu par savu nākotni?...

Tēja dedzina. Un istaba smaržo pēc kanēļa. Tā, lai no tās smaržas paliek silti. Ziemas smarža... un ābolu plātsmaize. Svētku sajūtas nav. Šogad pat olas nekrāsoju, to izdarīja māmmiņa... bet nav, nav, nav...

I follow the night
Can't stand the light
When will I begin to live again

Iedegšu savu gaismiņu, paņemšu Eko "Rozes vārdu" un ieritināšos zem segas. "Dona Žuāna: Manjaras Migela dzīve un nāve" izlasīšana beidzās ar asarām. Dīvaini, bet man patīk tā karstā sajūta, kad lāses rit pār seju. Bet, tā atļaujos tikai mērīt grāmatu vai filmu iespaidu uz sevi... savādāk ne. Savādāk viņām nav vietas. Ne par sevi. Par citiem gan. Jo es taču esmu labs cilvēks...

One day I'll fly away
Leave all this to yesterday
Why live life from dream to dream
And dread the day when dreaming ends