Dantes "Dievišķajā komēdijā" kādā no elles riņķiem varoņiem bija uzliktas šādas mocības..

Tas viss tomēr ir atkarīgs no cilvēka.. Reizēm varbūt labāk ir tikkai sapņot, nevis ko iegūt un atskārst, ka tas vairs nav ilgotais.. Un censties noturēt, lai gan zini, ka viss slīd caur pirkstiem? Tad varbūt vajadzētu uz galvas mesties reibumā un dzīvot mirklim..

Un man liekas, ka labāk ir būt blakus un nesasniegt nekā nebūt nemaz...