Atrasties blakus un nesasniegt?!
Ja nemaldos, grieķu mitoloģijā bija kāda persona kurai Dievi bija nolēmuši mūžīgi mocīties. Viņš bija izslāpis un izsalcis, bet virs galvas zaros šūpojās augļi, un līdz kaklam atradās dzirdrā ūdenī. Bet kad viņš vēlējās pastiepties pēc augļiem, tie pazuda. Tad vēlējās padzerties- ūdens pazuda.
Varbūt es kaut ko jaucu un mazliet pats piedomāju, bet doma jau bija tā pati. Un labi atceros, ka bija varonis kurš mūžīgi vēla kalnā akmeni un vienmēr kad atradās jau tuvu virsotnei tam akmens novēlās lējā. Tieši mirkli pirms sasniegtā.
Es tiešām neatceros to personu vārdus, lai gan agrāk aizrautīgi lasīju sengrieķu mitoloģiju un tie klasiskie darbija bija man iecienīti-"Zelta Aunāda", "Iliāda" bija mani iecienītākie darbi.

Tas tomēr ir smagi, kad tavā acupriekšā jau viss ir, bet tomēr tu to nevari vairs sasniegt un tas pazūd. Vissmagākais kas vien ir. Ja nu vienīgi vēl visu iegūt un zaudēt?
Tad tomēr labāk to iegūt un censties noturēt, nekā atrasties tuvumā un necensties sasniegt.
Kā Tev liekas?