mazliet kā atvadas
Negribu neko aizmirst, bet viss, kas šobrīd ir ielikts somā ir divi bloki zīmēšanas papīra. Pārējais vēl atrodas blakus. Vēl jāizprintē materiāli.
Vēl liekas, tik daudz neizdarīta paliek, ko gribējies paspēt. Labi, tās ir tikai divas nedēļas, bet..

Vakariem atradu "Dziedoņus ērkšķu krūmā". Sen gribēju izlasīt atkal. Toreiz, kad lasīju tieši sākums un pelnu rozā rozes iespiedās atmiņā.
"Ir teiksma par putnu, kas dzied tikai reizi mūžā - saldāk nekā jebkurš cits virs zemes. Reiz šis putns atstāj ligzdu, dodas meklēt ērkšķu krūmu un neliekas mierā, kamēr to atrod. Tad, apmeties dzelkšņainajos zaros, spiezdams krūtis pret pašu garāko, asāko ērkšķi, tas sāk savu dziesmu. Un, uzveikdams neizsakāmas mokas, dzied tā, ka mirstot pārspēj cīruļa un lakstīgalas treļļus. Viena vienīga brīnumaina dziesma, kuras cena ir dzīvība. Taču visa pasaule apklust, to klausīdamās, un Dievs debesīs smaida. Jo par pašu brīnišķīgāko jāmaksā ar dedzinošu sāpi... Vismaz tā stāsta teika."
/Kaolīna Makkalova "Dziedoņi ērkšķu krūmā"/

Veiksmīgi jums, veiksmīgi man.
Ar ārpasauli paliek vien sakari caur telefonu.