Jāsaka, ka es neesmu racionālisma fanāts. Tādā nozīmē, ka es apzinos, ka pastāv lietas, kuras ne vien ir iracionālas, bet kurām labāk arī tādām palikt. Tomēr ikdienā gribētos sastapt vairāk racionalitātes un mazāk emociju. Piemēram, politikā, kur loģikas kļūdas un emocionāli sprādzieni ir nospiedošā pārsvarā pār racionāliem argumentiem. Gandrīz visas diskusijas agri vai vēlu nonāk pie vienkāršiem ad hominem apvainojumiem un diskusijas objekts kļūst otršķirīgs. Viedokļu sadursmēs izkriztalizējas nevis patiesība, bet spilgtākie savstarpējie apvainojumi. Nav svarīgi iespējami labākie līdzekļi mērķa sasniegšanai un definēšanai, bet rodas hibrīds starp pašu mērķi, līdzekļiem un emocionālajām pārliecībām bez racionāla pamata. Kā darvas karote medus mucā šīs emocijas sagrauj visu ideju pamatā. Nav šaubu, ka lēmumi jāpieņem, vienojoties un abām pusēm piekāpjoties kādu argumentu priekšā, taču šiem argumentiem būtu jābūt racionāliem, nevis ideoloģiski emocionāliem.