Interesanti, ka alkoholismam nav skaidras definīcijas: https://en.wikipedia.org/wiki/Alcoholism

Atkarība jeb nespēja atteikties no lietošanas noteikti ir noteicošā iezīme un princips pēc kā nosaka citu vielu atkarības.

Ļoti interesanti, kāpēc vieniem ātri rodas atkarība, bet citiem tā nenotiek. Ar opioīdiem to mēģina skaidrot, ka ir cilvēki, kuriem ir piepildīta dzīve, attiecības, darbs utt., atkarības nerodas vai varbūt viņi vieglāk tiek tām pāri. Iespējams, ka tā ir, tikai jāskatās, vai tas nav pārāk vienkāršs atpakaļskata izskaidrojums.

Bet ir cits aspekts – arī bez atkarības alkohols nodara lielu postu veselībai. Agrāk bija izvērtēti limiti, cik daudz alkohola var nedēļā dzert, lai tas nekaitētu, bet tagad uzskati pamazām sliecas uz domu, ka nav tādas robežas. Jebkurš alkohola daudzums ir kaitējošs, protams, jo vairāk lieto, jo kaitējums ir lielāks. Tas nenozīmē, ka kādam, kas tikai pa svinībām iedzer kādu glāzi alus vai vīna, tagad būtu jāsatraucas. Bet tehniski visveselīgāk tomēr ir nedzert nemaz.

Tiem, kas apzinās savu atkarību, un tiem, kas apzinās, ka atkarīgs var kļūt praktiski ikviens, ir pamats iebilst pret alkohola kultūru sabiedrībā. Zazim šajā jautājumā ir pilnīga taisnība. Alkohola glorifikācija ir jāizbeidz.

Papildinājums: Alkoholisms ir problēma arī UK un Spānijā. Varbūt mazāka nekā Latvijā, bet nevar par visu spriest no ārišķībām sabiedrībās, kuras cenšas paturēt nesmukās lietas ģimenē. Reiz es sadraudzējos ar vienu spāni, un viņš ar nožēlu reiz pastāstīja, ka viņam brālis ir alkoholiķis. Bija aizgājis tik tālu, ka reiz šis brālis bija lūžņos nodevis (par kapeikām) šī spāņa mājas saules paneļu invertoru (kurš maksā tūkstošus), lai tikai nopirktu kārtējo šmigas pudeli.