Ir jāuzraksta neliela atskaite par pagājušo gadu
Jau pirms gada likās, ka cilvēki varētu ļauties panikai un visu gadu nodzīvot bailēs. Diemžēl, tas ir piepildījies. Turklāt īpaši ir izcēlušās valdības ar nespēju racionāli rīkoties, bet ļoti aktīvas dažādu lokdaunu un ne visai efektīvu ierobežojumu uzspiešanā. Īpaši cietusi ir rietumu vārda un izteikšanās brīvība.

Zviedrija joprojām ir saprātīgs izņēmums. Pārsteidzoši ir tas, ka būtībā nekas nav mainījies gada laikā. Joprojām bez īstiem lokdauniem tur izplatības līmenis ir turējies augsts, bet nedaudz zemāks nekā citās Eiropas valstīs (kā UK, Spānija, Francija). Šobrīd Latvijā ir lielāks infekcijas līmenis par spīti tirdzniecības ierobežojumiem.

Vēl apstiprinājums tam, ka lokdauniem nav noteicošā loma, ir tieši 3 Baltijas valstis. Mirstība Igaunijā ir aptuveni puse no Latvijas līmeņa, savukārt Latvijā ir aptuveni puse no Lietuvas līmeņa. Šīs valstis pēc ieviestajiem pasākumiem, kultūras un sabiedrības struktūras ir ļoti līdzīgas. Nelielas kultūras atšķirības varētu būt īstais iemesls, bet ir ļoti grūti pateikt, kas tieši ir šīs atšķirības.

Vēl skumjāk ir tas, ka valdības neko nav mācījušās no šiem piemēriem, un nav pietiekami drosmīgas to atzīt. Pat pati ideja, ka, piemēram, grāmatu tirgošanas aizliegšana varētu nopietni ietekmēt saslimušo skaitu, ir vienkārši smieklīga. Bet te nu mēs esam – muļķu karaļvalstīs.

Cits skumjš secinājums ir, ka valstis ir norobežojušās no ārpasaules, ne tikai fiziski, lai ierobežotu infekcijas izplatību, bet norobežojušās arī ideju līmenī. Es neesmu vienīgais, kurš pamana, cik ļoti tas atgādina PSRS laikus, ar dzelzs aizkaru, kurā nozīme bija tikai iekšvalsts līderu idejām. Kādreiz bija doma, ka PSRS laikā problēma bija tajā, ka toreiz nebija interneta. Tagad es zinu, ka tas neko nemainītu.

Pozitīvais pagājušajā gadā ir tas, ka paspēju pabūt 4 dažādās valstīs. Tas bija arī ļoti vērtīgi, jo personīga klātbūtne ļāva tieši ieraudzīt, cik ļoti katra valsts dzīvo kā noslēgta sala, bez intereses par citu valstu pieredzi un to izpratni par globālām problēmām. Bija sajūta, ka katrā valstī pandēmiju redz tikai kā savas valsts problēmu, nevis to, ka tieši tādas pašas problēmas ir katrai valstij, tāpēc ir vajadzīga vēl lielāka sadarbība un savstarpējs atbalsts.

Neliels progress ir panākts attiecībā uz vēlmi farmaceitiem uzticēt vakcinācijas. Tas drīz būs ieviests Lietuvā. Latvijā par to vēl diskutē, bet tas jau ir pirmais solis uz priekšu.

Tagad arī ir vakcīna, bet vēl nav pietiekamu krājumu, lai visiem pietiktu. Tieši tāpat kā pirms gada bija bažas, ka vīrusa izmaiņas varētu padarīt vakcīnu neefektīvu, šīs bažas pastāv arī tagad. Iespējams, ka vakcīnas būs jāmaina, un tad būs vajadzīgas ikgadējas vakcinācijas līdzīgi kā ar gripas vakcīnām. Tā ir dīvaina sajūta, ka lai gan gada laikā ir sasniegts liels progress izpētē un jaunu vakcīnu izstrādē, kopējā izpratne nav neko daudz mainījusies. Koronavīruss ir saaukstēšanās vīruss, un mēs uz to slikti reaģējam tikai tāpēc, ka tas ir jauns paveids, kuru mēs neesam bērnībā izslimojuši. Riski ir lielāki noteiktām riska grupām, bet kopumā visi ierobežojošie pasākumi bija pārspīlēti un ir nodarījuši lielāku kaitējumu nekā pati infekcija.

Daudzi paziņas un radinieki ir bijuši inficēti, bet nevienam nav bijušas nopietnas sekas. Es personīgi esmu dziļā depresijā un noteiktu apstākļu dēļ šis gads ir pilnībā zaudēts no manas dzīves. Depresijas dēļ mans mūža ilgums arī būs kādus pāris gadus īsāks. Joprojām neesmu saķēris kovidu, lai gan testēts esmu vairākkārtīgi. Taču domāju, ka pat ilgais kovids nebūtu atņēmis tik daudz laika un veselības no manas dzīves. Dažreiz cibā piemin, ka sabiedrībā netiek pievērsta pietiekama uzmanība garīgajai veselībai, bet diemžēl vairums to joprojām neuztver nopietni.