"šis gads ir pilnībā zaudēts no manas dzīves". Tiešām ir traki? Varbūt tomēr arī tām dienām bijusi kāda jēga, pat ja smagas?

Var jau saprast, ka ir bēdīgi, ja daudzi plāni izjūk un apkārt notiek nejēdzības, nav īsti skaidrs, kad viss beigsies, kā var kaut ko ietekmēt pats utt. Cilvēks tomēr ir sociāla būtne.
Man bija uznākusi grūtsirdība decembrī/janvārī, tāpēc caur tādu prizmu šķita, ka maz kas labs noticis, negribēju par to pat atcerēties. Bet pašlaik, kopš atgūts kāds līdzsvars, šķiet, ka tomēr 2020.g. bijusi intensīva apziņas/prāta/jūtu dzīve, paziņas biežāk rakstījušas un interesējušās par mani, ir bijušas sāpīgas mācības, spēja sajust laiku. Bet es saprotu, ka prāts katram cilvēkam citādāk iekārtots.

Eos jau komentārā rakstīja, ka noteikti vajag meklēt palīdzību, ja ir depresija vai nosliece uz to.