Iešanu uz priekšu
Mans lielākais secinājums no visa, kas ir pagājis pēdējos 2 mēnešos, ir tas, ka vairums cilvēku ir ļoti vāji. Ne fiziskā izpratnē, bet garā vāji.

Nesaku, ka visiem ir jābūt stipriem, vai to, ka būtu jākaunina tie, kas ir depresijā. Tā ir smaga problēma, dvēseles tumšā nakts, un viņiem ir ļoti vajadzīgs atbalsts, lai viņi veiksmīgi tam tiktu pāri.

Tomēr sabiedrībā kopumā cilvēki ir kļuvuši daudz vājāki. Es nezinu, vai iemesls tam ir brīvā narkotiku lietošanu, kas nolaupa dzīves enerģiju, vai vienkārši “woke” kultūra. Neesmu sociologs un par šādām lietām, lai izsakās gudrāki cilvēki. Šobrīd pietiks, ja es aprakstīšu tā aspektus.

Šis vājums visvairāk izpaudās bailēs un panikā. Pat ne bailēs par savu dzīvību un veselību, bet to, ka kāda drauga trešās pakāpes tante, kurai ir vēzis un citas kaites, tagad varētu nomirt.

Tikpat stipri tas izpaudās vēlmē neko nedarīt. “Cilvēkiem taču gribas pasēdēt mājās bez darba,” skanēja atbilde. Agrāk bija grūti iedomāties, ka tiešām ir tik daudz cilvēku, kuri dotu priekšroku šādai bezjēdzīgai dzīvei.

Tas aizved pie nākamā secinājuma, ka cilvēki iet uz darbu un dara citas lietas galvenokārt tāpēc, ka viņi ir spiesti to darīt. Ja būtu iespējams, tad viņi visu mūžu pavadītu mājās, skatoties televizoru. Varbūt tomēr UK devīgā pabalstu sistēma ir liela kļūda, un tā noved pie tā, ka daudzi cilvēki šajā valstī tā arī izdara – aizvada visu mūžu kā dīvāna bomži. Tagad jau runā par universālā kredīta ieviešanu, tāpēc var paredzēt, ka šādu cilvēku skaits tikai pieaugs. Pilotpētījums Somijā arī parādīja, ka tas neveicina darba atrašanu.

Dažkārt pabalsti cilvēkam ir glābiņš, jo katram var gadīties negaidītas grūtības dzīvē, kā slimība, darba zaudējums vai bankrots. Tomēr es vairs neatbalstīšu universālo kredītu, jo tas var atņemt kontroles līdzekli, kad pabalsti tiek izmantoti ļaunprātīgi, lai neko nedarītu.

Trešais vājuma punkts – kas bija pilnīgā pakļaušanās jebkam, ko pavēl valdība – varētu būt cieši saistīts ar otro. Ar domu, ka ja mēs centīgi visu izdarīsim, ko valdība liks, tad valdība mūs atalgos ar devīgiem pabalstiem. Bet ja kaut ko pārkāpsim, tad mūsu saldā dzīve būs cauri. Es, protams, neiesaku pārkāpt likumus vai rīkoties bezatbildīgi. Tomēr es biju gaidījis daudz lielāku valdības noteikumu kritisku izvērtēšanu, pat izaicināšanu un apstrīdēšanu gadījumos, kad valsts vara ir acīmredzami pārkāpusi pieļaujamās robežas. Šajā ziņā iepriecināja Teslas uzdrošināšanās atsākt rūpnīcas darbību, izaicinot vietējās birokrātijas vīrus un sievietes ātrāk atrast saprātīgu risinājumu nevis tikai politisku nodrošināšanos no kritikas.