Sagatavošanās pandēmijai
Kas mums vajadzīgs, lai mēs būtu gatavi pandēmijai? Tie nav pārtikas produktu uzkrājumi mājās, jo veikalos joprojām viss ir nopērkams. Tie nebija skaidras naudas vai zelta uzkrājumi, jo cenas joprojām tiek stingri turētas esošajā līmenī. Tas nebija arī stroķis, lai atvairītos no marodieriem, jo izrādās visi paklausīgi sēž mājās un vaktē kaimiņu, lai tas neizietu uz ielas pārāk ilgi, un policijai ir tikai jātvarsta vientuļi skrējēji pludmalē. Tie pat nebija ventilācijas aparāti, jo to joprojām visiem pietiek, un ir liecības, ka to pielietošana ir pārspīlēta un var kaitēt pacientiem.

Vissvarīgākais, kas ir vajadzīgs, lai mēs būtu gatavi pandēmijai, ir garīgā veselība, un tajā es ieskaitu spēju nesatraukties un nenobīties no tā, ka gada laikā nomirs nedaudz vairāk cilvēku nekā parasti. Diemžēl, vairums cilvēku šī prāta miera nebija, tāpēc radās pilnīgi neadekvātā situācija ar stingro sēdēšanu mājās. Turklāt tā ir pilnīgi nepamatota. Kā rāda Zviedrijas piemērs, stingrā sēdēšana mājās neietekmē mirstību, toties ļoti iedarbojas uz vairumam cilvēku jau tā slikto garīgo veselību un piedevām vēl iznīcina ekonomiku, radot tikai vēl lielākas problēmas un mirstību nākotnē.

Ļoti iedvesmojošs piemērs bija amišu medicīnas izdevumu analīze. Amiši ir reliģiskas kopienas ASV, kuras izvairās no jaunu tehnoloģiju lietošanas. Viņi pamatā nodarbojas ar lauksaimniecību un celtniecību (vidēji pelna ap 50 tūkstošu dolāru gadā), un ir veselīgāki par pārējiem amerikāņiem – daudz mazāk diabēta, aptaukošanās, augsta asinsspiediena. Viņi uzskata veselības apdrošināšanas kompānijas par ļaunumu un maksā par veselības pakalpojumiem skaidrā naudā. Rezultātā viņi par veselības aprūpi iztērē piecas reizes mazāk nekā caurmēra amerikānis.

Kā viņi to panāk? Viens interesants aspekts ir, ka viņi ir godprātīgi cilvēki, kas atšķirībā no apdrošinātājiem, nekad necenšas apkāst citus darījumos. Otrs ir tas, ka viņi nekad nesūdz tiesā ārstus. Tas viņiem ļauj vienoties par zemākām cenām un ietaupīt ļoti daudz naudas uz administratīvajiem izdevumiem.

Bet ir arī viens cits interesants aspekts – amišu mūžu ilgums ir nedaudz mazāks nekā pārējiem amerikāņiem. Tas tiek skaidrots ar to, ka viņi necenšas par katru varu paildzināt dzīvi. Viņi neuzskata, ka pavadīt pēdējos mūža mēnešus un dažreiz pat gadus pussamaņā, pieslēgtam pie slimnīcas sistēmām, ir tā vērts. Kad ir pienācis laiks, tad mēs gribam aiziet mierā un ar pilnu apziņu, kā Skots to ir tik jauki aprakstījis šajā esejā.