Below are the most recent 22 friends' journal entries.

Sunday, September 15th, 2024
eos	2:04p	Autobusā / video / bērni Braucot mājās bija tāda kā izrāde. Autobusa galā netraucēti sēdēja trīs jaunas sievietes. Divas kopā. Viena vienu krēslu rindu virzienā uz autobusa centru. Tās divas, kuras sēdēja kopā, blakus, bija ap 24. Pēc visa spriežot, pāris. Centās mīļoties pieklājības robežās. Vienai bija tetovējumi, pīrsingi, viņa rādīja otrai telefonā kādu video. Otrā uz viņu skatījās ar tādu "es varētu Tevi apēst" un "man patīk viss, ko Tu saki, dari vai domā" sejas izteiksmi. Abas daudz smaidīja un smējās. *** Sieviete, kura sēdēja atsevišķi, ap 35, diezgan tipiskā topiņā un augstpapēžu kurpēs, džinsos, vieglu kosmētiku, runāja pa telefonu. Varēja saprast, ka viņa bijusi pie vīramātes uz slimnīcu. Viņa izklausījās stresā, taču stāstīja draudzenei pa telefonu, ka tikko redzējusi foršu video, no kura kaut ko vērtīgu sapratusi. *** Kopīgais abām situācijām, ka abas runāja par video, ko skatījās vai tikko bija redzējušas. Runāja par kaut ko ārpus sevis. Taču uz jaunajām meitenēm skatīties bija interesantāk, jo, ja jau smejas un smaida, tad kaut ko foršu tur rāda. :D No otras puses, es mēģināju saprast, kāpēc tāda situācija ir man. Es sēdēju autobusa trešajā rindā no beigām, ļoti tuvu. Tā kā gan video, gan telefonsaruna bija skaļa, tad vienkārši to ignorēt bija grūti. Tas iemīlēšanās periods jau ir tāds homoseksuālās attiecībās kā jaunajām meitenēm. Tāpat daudz smieklu, smaidu, un viss rādās rožaini un pūkaini. Taču pēc tam ir problēmas, kā jau visās attiecībās. Arī hetero dāmas telefonsaruna par to, cik grūti vīramātei iet slimnīcā, šķita pārspilēta. *** Otrs moments, ko parasti šādās situācijās domāju - lai atrastu un dabūtu foršu veci, sievietei jāizkonkurē daudz citu sieviešu. Homoseksuālu sieviešu vidū ir citi pievilcības kritēriji. Un izvēle ir daudz mazāka. Lai dabūtu attiecības, dažreiz jāpriecājas, ka vispār ir draudzenes, kuras iepazīstina ar savām bi/homo draudzenēm, un ir, no kā izvēlēties. Vai tam ir nozīme? Tāpēc prieks par attiecībām, ka ir atrasta forša, sava vecuma, meitene ar labu raksturu, ir daudz lielāks. Vēl man liek aizdomāties tā tēma redditā par bērniem, kur 30+ sievietes raksta, kāpēc grib, ir gribējušas vai negrib bērnus - https://old.reddit.com/r/latvia/comments/1fflwbh/k%C4%81_notiek_izv%C4%93le_b%C4%93rns/ Man pašam šķiet, ka bērni ir ļoti vērtīgs veids, kā ieguldīt savu laiku. Taču, ja cilvēks nodarbojas ar mākslu vai zinātni, arī tas ir ļoti vērtīgi. *** Vai laimi var izmērīt? Jā, kad bērni slimo un ir grūtības skolā, ir stress. Kad ir sasniegumi un jaunas prasmes, ir lepnums. Lielāki kāpumi un kritumi emociju līknē, iespējams. Ja mērķis ir karjera gleznošanā un izstādes Itālijā/Francijā karjeras zenītā, starptautiska slava un kontakti, varbūt viss ir paredzamāk. Nav iespējas tikt pie bērna invalīda un to kopt nākamos 20+ gadus, ar ko baida jaunās mammas. Taču nav arī sarunu ar citām mammām, tās kopības sajūtas, pieredzes apmaiņas un mazbērnu. (Comment on this)
virginia_rabbit	1:13a	“dry your tears to improve your aim,” (Comment on this)
Friday, September 13th, 2024
eos	10:30p	“Kustīgās bildes” Mēs sākām plānot nedēļas vidū. Svētdien iesim uz kino. Mums vajadzēja laiku, lai saprastu, kas ir visatbilstošākais šai nedēļai. Izdomāt, ko vilkt, kādas smaržas lietot, kur iet. Pēc kino mēs parasti ejam uz restorānu. Tādu klusu, mierīgu, pietiekami izsmalcinātu, lai tur būtu maz cilvēku. Uzposties un būt patīkamās priekšnojautās, cik būs jautri. Darba nedēļas rudenī ir dažādas, taču agros rītos stāvēt sastrēgumā un domāt par svētdienu ir labāk. Ir prieks izsmieties, filmai vajag būt sirsnīgai, ar piedzīvojumu, gaišu morāli un draudzību un mīlestību. Kā Aristotelis teica: “Cilvēks gūst katarsi un attīrās”. Mēs attīrāmies no slinkuma. Vajag just prieku, aizrautību, degsmi, kaisli, centību, interesi, daudz pateicības un pāri visam kopā būšanu. Labs teātra vai kino skatītājs ievēro kodēto valodu, kas ir aktieru tērpos, mīmikā, žestos, balss tembrā. Kopējais vēstījums palīdz atrisināt cilvēkos konfliktus, kas dziļi nogulsnējušies zemapziņā un aizmirsti. Kino vai teātris tad ir veselīga terapija. Pēc kārtīgas izsmiešanās un izraudāšanās var iet paēst pusdienas vai launagu. Iepriecini sevi un citus – ieveido matus, nokrāso nagus, izvēlies smaržas, piemeklē kurpes un rotaslietas. Es darīšu tāpat. Mēs esam dāvanas viens otram. Mūsu klātesamība pagodina mūs pašus un visus citus, kam ir tas vēriens mūs satikt tās dienas gaitā. Kopā pavadītais laiks smaidos un smieklos, piekrišanā klusējot, mirdzošu acu uzzibsnījumos, ir fantastiska atslodze pēc darba nedēļas. Sievietes, kuras iet gulēt vakarā, ceļas ap rītausmu, dzer kafiju, smaida un sakārto matu cirtas kabatas spogulītī vairākas reizes dienā. Kas ar mani notiek? Vai es aizvien esmu sev lieliska? Birojs ar iestīvināto kreklu, bikšu, kostīmu, augstpapēžu kurpju, kaklasaišu atmosfēru ieliek rāmī. Mēs protam paēst pusdienas aizvērtām acīm ar tādu uzmanību, ka blūze vienmēr paliek balta, pat ja pie otrā ēdiena ir daudz kečupa. Mēs vienkārši esam profesionāļi. Taču piektdienas vakars ar prieku par darba sejas nomaiņu uz privāto seju, par saplānoto atpūtu svētdienā, ir jau priekšvēstnesis brīnumiem. Mēs radām brīnumus ikdienā. Mēs vienmēr izpildām piecu dienu plānu ar uzviju un uzsitam sev uz pleca. Dažreiz kāds cits mūs paslavē, taču tikai pašiem labāk zināms, ko un kā var labāk. Jo vienmēr var labāk. Restorānā skan maiga itāļu mūzika. Šoreiz esam mainītām lomām – klienti esam mēs, un mūs apkalpo. Taču cieņa paliek vienmēr. Kleita izskatās labi, ja mugura ir taisna, pleci atbrīvoti, un sejā ir mierīga, labi padarīta darba un piepildītas dzīves izteiksme. Viss rit pēc plāna un ir labi. Mēs ēdam ļoti lēni, jo svarīgākas ir sarunas. Kādas grāmatas izlasītas, kāda mūzika dzirdēta, kādi jauni plāni izveidoti, kā esošie pavirzījušies. Lēnā dzīve paģēr priecāties un būt pateicīgai par esošo mirkli vienmēr. Vislabākā vieta, kur es varu būt, ir šeit un tagad. Tev jau viss ir. Taču Tu gribi dot citiem un paplašināt savu darbību. Tu jau esi laimīga, taču gribi realizēt ieceres, kas vairotu laimi visā sabiedrībā. Tev jau ir komfortabli, taču vēl varētu būt ārkārtīgi skaists dvēseles saviļņojums klasiskās mūzikas koncertā. Mēs tiecamies uz tādu dzīves mākslu, kurā pašcieņa un laime ir ikdiena. Radām brīnumus sev un citiem. Brīnums notiek tad, kad Tu ieliec savus 100% ierasto 80% vietā. Kad piedomā, lai būtu sirsnīgi un mīļi. Tā enerģija, kad otrs cilvēks, ieraugot Tevis izdarīto darbu, sajūsmā paliek uz pauzes. Dzerot restorānā minerālūdeni un ēdot salātus, ir viegluma sajūta. Pēc restorāna un patīkamas čalošanas par ārpus ikdienas lietām, dodamies mājās. Viņa uz mani tā paskatījās, it kā es viņu būtu patīkami pārsteidzis līdz sirds dziļumiem. Es uz viņu tā paskatījos, lai viņa saprot, ka laime ir attieksmē. Atvērtajās durvīs, pa kurām palaidu viņu pa priekšu, atvilktajā krēslā, kur viņai apsēsties, aiz muguras turētajā jakā, kurā ielikt rokas, ēdienkartē tikai ar garšīgiem ēdieniem, abpusējai cieņai un rūpēm. Viņa man patiešām rūp, un viņa to zina. Pirmdien īsi pēc saullēkta viņa uzliks darba seju, uzvilks kostīmu un dosies darba vidē. Taču man un viņai maciņā ir mūsu kopējais foto, kas mūs sargā visas piecas darba dienas. Sargā no slinkuma, kas liek aizmirst, ka sevi vajag ļoti, ļoti mīlēt un cienīt. (Comment on this)
f	8:38a	apgaismības mirklis. sapratu, kur es esmu redzējusi un ko man atgādina dažas mūsdienu sieviešu sarunas - sliktu aktieru teātri. un tas pat ne vienmēr ir sociālajos tīklos vai tml., tas ir reālajā dzīvē, cik jau nu reāla dzīve var būt darbs. iztēlojieties kādu mūziklu, kuru skatoties paliek neveikli (mūzikas skaņas, piemēram, pat ne filmu, pietiks ar šo bildi), apvienojiet to ar apgarotu balss izteiksmi un iepiniet populāros sarunvārdus, kuri pastāvīgi atkārtojas, bet nekādīgi nemeiko sensu, no sērijas iespējas-jauda-viedums, un jums vajadzētu sajust to, ko sajūtu es. bet varbūt arī ne. teātris man jau tā ne visai, nudien grūti saprast, kā var raudāt no teātra izrādes (ja nu vienīgi dēļ sliktās aktierspēles, nebaudāmā satura un iztērētā laika, ko neatgūt), bet kad tagad arī dzīve ir kļuvusi par teātra skatuvi pilnu ar sliktiem aktieriem, attopos, ka uz šī fona esmu vienīgais rūgumpods, un vai tiešām visi nevar vienkārši ņemt un nomierināties (kāds droši vien teiks, ka man jānomierinās, bet nē, i love to hate you, so, un mums taču jāpieņem visas savas emocijas. denial vai ignorance, no authenticity. (8 Comments |Comment on this)
Wednesday, September 11th, 2024
eos	8:24p	Vēl par darbu Šodien sanāca forši parunāt ar matemātiskās analīzes profesori par tēmu "Kāpēc uz sarežģītiem jautājumiem ne vienmēr var sniegt vienkāršas atbildes". Man tiešām ir sajūta, ka pieeja "Esi sajūsmā par to, ko māci, lai līdzsvarotu to, ka bērniem besī ārā" strādā. Ilgstoši par augstāko matemātiku es pagaidām neesmu bijis sajūsmā, taču mazliet nāksies. Kursa biedri izskaidroja, ka 12.klases matemātikas padziļinātais eksāmens tāpat veidojas no Matemātikas I un Matemātikas II darbu summas dalītas ar divi. Tā kā teorētiski, ja pirmo daļu uzraksta uz 40% un otro uz 0%, vidējais ir 20%, un viss eksāmens skaitās nokārtots. *** Pirmoreiz, kopš no kodu kartēm pārgāja uz kalkulatoriem, došos rīt uz Swedbank tikt pie jauna kalkulatora. Tas droši vien ir normāli, jo baterija kādreiz beidzas. *** Šaha darbā man iedeva trenēt meiteni ar vārdu Ēvī. Šis vārds ir pokemona Eevee latviskotā versija, ļoti iespējams. Paguglēju, tas esot igauņu vārds. *** Radošuma skola, visdrīzāk, darbu atsāks oktobrī vai novembrī. Ir skaidrs, ka būs pāru deju nodarbība. (Comment on this)
Tuesday, September 10th, 2024
f	9:37p	tad pinteresta algoritmi ļoti noķēruši to, kas man patīk, un piedāvā visādus labumus manam recepšu dēlim. skatos, un gribas gatavot. bet.  kas to visu ēdīs? (8 Comments |Comment on this)
roncijs	7:30a	trauksmes celšana un nolaišana (8 Comments |Comment on this)
Monday, September 9th, 2024
eos	9:22p	Padziļinātais matemātikas eksāmens Skola 2030, 12.klase Uzņēmos mācīt skolniecei Matemātika II kursu, lai sagatavotos padziļinātajam 12.kl eksāmenam. It kā jau tas integrāļu, atvasināšanas un robežu teorijas minimums, kas viņiem jāzina, ir tiešām izdarāms, taču tā ir pirmā reize, kopš šī Matemātika II ir, kopš 2022.gada, kad kāds ir prasījis privātstundas par šo. Parasti uz Mat II piesakās spējīgi skolēni, taču šeit kādu iemeslu dēļ, ko uzzināšu šonedēļ, padziļinātajai matemātikai pieteicās skolniece, kas matemātiku zinot uz 4. Izaicinājumi ir interesanta lieta. Man patīk. 2025.gada pavasarī nokārtots eksāmens skaitīsies pie 20%, kas arī ir ļoti zems slieksnis, ja rēķina pa 10h nedēļā. (2 Comments |Comment on this)
f	6:09p	šodien gatavoju atkal pirmo zupu pa ilgiem laikiem. tā es izmantoju laiku, kamēr bērns ir futbolā. (2 Comments |Comment on this)
roncijs	7:01a	kubas jaunākā albuma rezenzijā lielāko daļu vēstījuma veltīt grupas sastāva izveidei pirms 20 gadiem un pirmajam albumam man neliekas tāds fleksis, kā dažam (mūzikas) žurnālistam, bet nu ok - vismaz tā, nevis klikbeitīgi virsraksti a'la "fidela kastro režīmu cildinoša grupa apņem pašmāju klausītāju apziņas". un pus-saistīta dušas doma: ja uz skatuvēm un studijās atgriežas kuba, oasis, detlefs un gustavo, tad.. ko pie velna gaida šalle un neviens nezin'? (Comment on this)
Sunday, September 8th, 2024
dumshputns	3:03p	Mājsaimnieces piezīmes Soda tiešām ir kolosāli efektīva mājas, un īpaši virtuves taukaino nosēdumu tīrīšanai. Tikai tā nav visur ačgārni ieteiktā cepamā soda, jeb NaHCO3, bet gan saimniecības soda, kalcinētā soda, Na2CO3. It sevišķi te, Anglijā, kur ūdens ir ciets kā krams. Mazgā visus pieceptos traukus bez ziepēm. Tagad saprotu, ko nozīmē izmērcēt, lai nav jāberž. (Comment on this)
f	11:41a	: zoo teikšu tā - ja nebūtu lemuru, tad zoo rakši nav īpaši interesanta vieta, jo tas ir gandrīz tikai lamu zoo.  un tām tur ir hierarhija, un tās spļaudās viena uz otru par tiesībām uz ēdienu. mans nabaga mazais bērns pirmajās piecās minūtēs nonāca šādu razborku viducī, un brīnumainā kārtā no visiem klātesošajiem vienīgais tika apspļauts. tas jau vispār nekas traģisks, raudoši bērni zoodārzā ir normāli, un tagad mums ir inside joki par šo, bet tas man liek kaut kā domāt, ka manējam diez ko neiet tajos zoodārzos. iepriekšējā viņu gribēja apēst kaziņas. savukārt, lemuru parkā gan mūs skaidri noinstruēja par to, ko drīkst un ko nedrīkst, piemēram, nedrīkst viņus aiztikt (tas nudien nebija vajadzīgs, jo paši lemuri vispār nekautrējās lekt virsū un aptaustīt, un tu pavisam labi varēji sajust, cik viņi ir mīksti, pūkaini un absolutely adorable). kā arī visādas viegli atņemamas mantas vajag atstāt ārpus lemuru istabas (piemēram, saulesbrilles), citādi no tām varot nākties atvadīties. vispār bija ļoti forši, un es sapratu, ka bahilas domātas nevis tapēc, lai mēs kaut ko neienestu, bet tāpēc, ka tie lemuri diezgan brīvi nokārtojas kur pagadās, tā ka rekomendēju pārāk nepriecāties par to, cik veikli viņi var iekārtoties kokā jums virs galvas. (5 Comments |Comment on this)
Friday, September 6th, 2024
eos	1:15p	Par studijām un stilu Piefiksēju, ka tajā vidē, augstskolā, ieslēdzas tāds kā stila analizētājs. Salīdzinu sevi ar citām meitenēm, domāju, kāpēc viņas ģērbjas, krāsojas tieši tā, kā to dara. Kāpēc tieši tā? Ja meditāciju centrā mums ir diezgan klasisks un vienots stils - visas dāmas (vidējais vecums 45+) ir praktiski bez kosmētikas, ap 85% dāmu ir svārki vai kleitas, rotaslietas ir reti, pārsvarā kaklarotas, tad augstskolā, izskatās, ka pēdējos 15 gados daudz kas ir apmēram tā pat. Gan krāsoti mati, gan daudz tetovējumu, gan pīrsingi, gan spilgta kosmētika. Tā skaitās akadēmiskā vide. Tāpēc ir prieks redzēt studentes žaketēs, kostīmos, solīdās kleitās. Manā kursā nav nevienas meitenes, kas ģērbtos klasiski. No vienas puses, gribētos vienkārši visu pieņemt un beigt par šo domāt. Taču tā laikam ir kāda ģenētiski predisponēta lieta - meitenes salīdzinās savā starpā pēc izskata, džeki salīdzinās citos veidos. Mani glābj tas, ka esmu lieliskā fiziskā formā, man ir solīdi krekli un bikses, turklāt es atceros, ka man ir 37, bet viņām 20. Man ir pilnīgi ok komunicēt ar kursabiedreni krāsotiem matiem, miroņgalvām uz T-krekla, košu kosmētiku. Salīdzinot ar kursabiedriem, kuri smēķē starp lekcijām, un tad auditorijā smird, tas viss ir ļoti pieņemami. Taču cenšos aprast ar vidi, kurā tagad esmu. Varbūt paies mēnesis un beigšu par to domāt. Gribētos beigt par to domāt ātrāk. (Comment on this)
Thursday, September 5th, 2024
roncijs	8:10p	runā dāmas vol. 131 kas vīriešiem sirmo agrāk - augša vai apakša? (1 Comment |Comment on this)
roncijs	8:09p	runā dāmas vol. 130 sievietei vajag tikai stringus un kredītkarti. stringus tam, lai būtu kur to kredītkarti ielikt. (1 Comment |Comment on this)
Tuesday, September 3rd, 2024
eos	11:34p	Reklāma tiem kas tic vai grib ticēt Sveiciens Septembrī ✨📚 Gaismas Laikmeta Universitāte ieskandinās jauno mācību gadu jau šo svētdien! Aicinām pievienoties garīgās attīstības un pašpilnveidošanās 9 mēnešu kursam, kura laikā apskatīsim tēmas kā: 🌌 Kosmoloģija 🗿 Civilizācijas 💫 Dvēseles ceļš 🗺️ Kosmiskā ģeogrāfija 🧘 Ķermeņa filozofija 🪷 Dziedināšana Un citas interesantas, sevi un Visumu izzinošas tēmas! Ekvivalents par vienu nodarbību (reizi mēnesī): 30€ 💛 IEPAZĪŠANĀS NODARBĪBA - BEZ MAKSAS 💛 Jau 8.septembrī tiekamies uz pirmo nodarbību klātienē un ZOOM. Vairāk informāciju un pieteikšanās linku meklē Gaismas Laikmeta Universitātes Telegram grupā - https://t.me/+LTwdr3QeocI3YTA0 1.nodarbības darba plānā: ✨Lekcija par kosmiskajiem cikliem ✨Meditācija ✨Lekcija par Gaismas un tumsas īpašībām ✨Gaismas skolotāju loterija Tiekamies jau pavisam drīz! Ar mīlestību, G.L.U. komanda 🙏🪷💛 (9 Comments |Comment on this)
virginia_rabbit	5:53p	mamma vai tu zini kāpēc ir dzīve? tāpēc lai ir forši un mēs justos tādi dzīvi kādi cilvēki sākas uz M burta? Muļķi! (1 Comment |Comment on this)
Monday, September 2nd, 2024
f	7:17p	: what do you do tikmēr instagramā: i absolutely can't stand it when americans ask  - so, what do you do? - i do my best, henry, i do my fucking best, alright? (Comment on this)
f	5:59p	kaut kāda diena tāda, kad viss kā čerez ž, abas rokas kreisās un neko nezinu, tikmēr visiem citiem viss kā pa sviestu, zelta rokas un visu zin. i mean, come on, darba sanāksmē nevis vienkārši prezentācija nestrādāja, bet vispār mape nevērās vaļā! (2 Comments |Comment on this)
methodrone	12:48p	Apsoliitaa zeme. Ok, so es Latvijaa nebiju bijusi 2 gadus. Un tagad sheit esot man atkal jaaraud un jaatripo bumbas, protams. Pirkaart jau nolaizhoties - saldais Riigas gaiss ir kaa dzidrs eleksiirs, kas glaasta Anglijas suuri noplikjeeto vaigu. Naakamkaart, pilniigi viss ko acs skata ir attiistiita, civilizeeta, zoliida valsts, kameer Anglija ir dabiski treshaas pasaules valsts. Drogas always hits differently. Rimi hits differently. Everything hits my soul differently. Bet pavisam transcendentaali un eksistenciaali nopietni - cilveeki te ir tik skaisti un kustaas un dziivo kaa viens organisms. Deelj taa arii gaisa energjeetika ir gluda un viegla un dziedeejosha, bez psihiskiem trauceejumjem un saraustiijumiem, un draudiem, kaa Anglijaa. Atrasties Riigaa. 1. (2.) Septembrii pavisam ir gariiga gavile! Tik daudz zoliidas un gliitas jaunaas paaudzes ar pukjiiteem redzeet vienuviet - naakotne, ceriiba, Dieva uzvara un muuzhiigais apsoliijums! Es nevaru aptvert sho gariigo bagaatiibu, kas arvien rada Latviju. Es varu tikai saldseeriigi izsamist un samierinaaties! (5 Comments |Comment on this)
virginia_rabbit	3:13a	Festivāls notiek jau divdesmito reizi, un šogad mēs īpaši vēlamies pievērsties attiecībām starp mākslinieku, skatītāju un mākslas darbu – kopīgi ielūkojoties Doriana Greja spogulī, kas “atspoguļo nevis dzīvi, bet to, kurš tajā spoguļojas”. Mēs vēlamies aicināt skatītāju atmest pasīva vērotāja lomu un ļaut sev piedzīvot pasauli caur otra pieredzi – vai tas būtu putns, gliemis, kūdras purvā nogrimis sapnis, sencis, spals vai kaimiņš aiz sienas, kura dzīvē klausāmies kā mūzikā. Lai festivāls kļūst par vietu, kur nejauši svešinieki kaut uz vienu vakaru top par galveno lomu tēlotājiem, ir gatavi dalīties priekā un iet kopā cauri grūtībām – arī vissmagākajos brīžos, kuros nāve nostājas cieši blakus dzīvei. Varbūt šis ir piemērots brīdis, kad aizdomāties par to, kā un kāpēc eksistējam šajā pasaulē. Apzināties, ka visi esam savstarpēji saistīti un ka spēles noteikumus iespējams mainīt – ielūdzot vidū tos, kuri bijuši perifērijā, izceļot sabiedrības apspiesto grupu stāstu un pieprasot vienlīdzību. Atklāt deju kā valodu, kurā paust vēlmi pēc tuvības un dot savu piekrišanu. Meklēt piedzīvojumus arī ikdienā un censties atbildēt sev – vai mana sabiedriskā dzīve atspoguļo manu iekšējo būtību? Mēs ielūdzam skatītāju festivāla gaitā uzlūkot mākslu kā nerimstošu procesu, kas veido un veidojas attiecībās ar vietu, laiku un apkārtējiem. Domājot par nākotni, aicinām iztēloties jaunu pasaules kārtību un sākt to radīt jau šodien. Vai arī vienkārši atnākt. Dažreiz ar to vien pietiek, lai notiktu pārmaiņas un varētu teikt – šī ir mana mīļākā diena! (9 Comments |Comment on this)
eos	12:49a	What if... jeb īsā LV interneta vēsture manā mērcē Kā būtu bijis, ja es meklētu draugus, tā vietā, lai iemācītos sadzīvot ar sevi? Internets Latvijā bija jau no 90-tajiem gadiem. IRC kanāli man nešķita interesanti, jo cilvēki runāja tajos par ikdienišķo. Ap 2000.gadu bija daudz dažādu forumu, kur varēja sastapt ļoti dažādus cilvēkus. Tajā laikā lielākā daļa interneta lietotāju bija amerikāņi. Kas man lika ik pa laikam dzīvot pēc ASV laika, jo es gribēju ar viņiem pačatot. Es biju vīlies, ka ārzemēs arī ir tikai puiši un meitenes. Ārzemes bija pārāk līdzīgas Latvijai. Tā es domāju, kad biju bērns. Meitenes ap 2000.gadu runāja par darbu, par sapņiem, par ikdienas dzīvi un pienākumiem. Par brīvību, ko var internetā izbaudīt, izveidojot savu personu. Internets bija tāds kā datorspēles SIMS paplašinājums. Tajā varēja ielikt bildes, kuras ir pārtaisītas ar PhotoShop un CorelDraw, var uzlikt sev citu vecumu, profesiju, komunicēt. Var role-play-ot pavisam citu cilvēku un mācīties no citu cilvēku reakcijas uz sevis izveidoto personu. Daļu no tā visa es arī 2000.gadā darīju, taču patiesi draudzīgu attieksmi arī internetā bija jāmeklē. Cilvēki gribēja atrast kādu pēc iespējas līdzīgāku sev, taču pretējā dzimuma. Turklāt smuku un ar bagātiem vecākiem. Taču manā klasē mācījās smuki zēni ar bagātiem vecākiem, man tā bija ikdiena. Tomēr man trūka cilvēku, no kā mācīties būt par atbildīgu jaunieti, tāpēc es centos iedraudzēties ar ārzemniekiem. Angļiem, vāciešiem, amerikāņiem un citiem. Man ļoti reti bija, ko teikt, jo es uzskatīju, ka, ja kāds ir jau manu viedokli kaut par 65% pateicis, tad to papildināt un individualizēt ir lieki. Tāpēc forumos man bija ļoti maz ziņu, taču es tos lasīju divreiz dienā. Par vēsturi, politiku, mākslu. Man, atšķirībā no citiem, gribējās komunicēt ar cilvēkiem, kas būtu maksimāli atšķirīgi no manis. Jauniešiem no Ķīnas, Japānas, no Brazīlijas. Taču tajā laikā daudz ko noteica laika joslas un serveri. Ja biji Eiropas serverī, tad tur priekšā bija vācieši, poļi un briti kā lielākās tautas. Sarakstoties ar puišiem no Vācijas, radās interese mācīties vācu valodu, ko arī 10.klasē sāku, papildus krievu valodai. Līdzīgi vēlāk notika ar franču un poļu, norvēģu valodām. Es sevi 13-15 gadu vecumā neuzskatīju par datorspēļu fanu, pat ja rakstīju rakstus datorspēļu žurnāliem, spēlēju tās datorspēļu klubos un tās aizņēma daudz laika. Jo tajā laikā visi jaunieši kaut ko šad un tad spēlēja, kaut meitenes it kā daudz mazāk. Tas gan bija mīts, un galvenais iemesls bija tāds, ka Rīgā lētu un labu internetu daudzās vietās ievilka tikai ap 2005. gadu. Maksāt lielus telefona rēķinus iezvanpieejai par datorspēļu spēlēšanu daudzi vecāki nebija ar mieru. Kad reāli pienāca tas 2005.gads, un daudzi latvieši sāka spēlēt World of Warcraft, man jau bija klāt studenta vecums un man nebija laika domāt par datorspēlēm. Gribēju saprast, ko iesākt ar to prasmju kopumu, kas man bija. Vidusskola ari bija tas laiks, kad dzīvē man bija tiešām daudz draugu. Baleta dejotāja Līva Dāvis, kurš kļuva par QA testeri lielā kompānijā Marģers, kurš bija ieceļojis no Mongolijas LV, te pabeidza skolu, tad pārcēlās uz UK Andrejs, kurš pelna naudu finanšu jomā, un sāka ar to, ka datorspēlēs ātri kļuva par miljonāru, jo viņam ir talants Vairāki klasesbiedri, ko nesaukšu vārdā privātuma dēļ Tajā laikā es mācījos gidu kursos, gāju uz kung-fu treniņiem, dziedāju korī, braucu ar skeitbordu. Saldie 16, yo! Un tā internets man, iestājoties augstskolā Liepājā, kalpoja par normālu saziņas līdzekli skaipošanai un draugiem.lv. Tajā laikā bija populāra Ferma, ko es neesmu ne reizi spēlējis. Iestājoties augstskolā, man bija dzīvē Kristīgā Studentu brālība ar dzīviem cilvēkiem. Varbūt tāpēc man ir paveicies. Man pirmais dators mājās bija 1993.gadā. Un jau ap 2005. gadu man bija tik daudz ko darīt dzīvē, ka internets šķita lielā mērā epastiem un viss. Ja es būtu gribējis, es būtu atradis internetā aseksuālus autisma spektra cilvēkus, kuri ir draudzīgi. Taču man nebija vientuļi, un es nekad neiedomājos tādus meklēt. Kādu laiku biju aseksuāļu (Ace) cilvēku forumā, taču man šķita absurdi censties tur iepazīties ar meitenēm no Latvijas, jo ir daudzas citas lietas kā kopīga reliģija vai alkohola/smēķēšanas ieradumi, kas ir svarīgākas iepazīšanās sākumā. Man vienmēr sanāca viegli izveidot kontaktu ar citiem cilvēkiem, un es pilnībā sapratu, ja biju kādam/ai pilnīgi garlaicīgs. Varbūt tāpēc internets kā ātri braucošs vilciens, kurā tik ātri mainās pieturas un pasažieri, man vienā brīdī šķita laika izšķiešana. Ir tik daudz svarīgu jautājumu, par ko neraksta avīzēs un internetā arī reti kad. Piemēram - kāpēc uz šīs planētas ir būtnes ar divām rokām, kamēr citur, iespējams, ir ar četrām? Kāpēc skolās mūsdienās gatavo sabiedrības locekļus, nevis laimīgus cilvēkus kā Platona laikā? Kāpēc cilvēki zina par kaitīgo vielu kaitīgo ietekmi, taču tik un tā tās lieto? Vai vieglāk ir ticēt, ka ir tikai viena dzīve un nebūs nekāda soda par riebeklībām tajā, vai ticēt, ka sods būs, taču mēs to nepiedzīvosim? Es visiem turpināju uzdot šādus jautājumus arī stipri pēc 5 gadu vecuma un, ne dzīvē, ne internetā, cilvēkiem nepatika tos pat mēģināt sākt atbildēt. Kādā sanatorijā, kad man bija 18 gadu, man teica, ka šos jautājumus es uzdodu par agru. Kad tad tādus uzdod? 90 gadu vecumā? Lielākā vajadzība man, beidzot vidusskolu, bija ģimene. Es principā gribēju to pašu, ko citi jaunieši - pabeigt studijas, apprecēties, izveidot ģimeni. Ar to atšķirību, ka es gribēju iegūt atbildes uz visiem augstāk minētajiem jautājumiem, plus iemācīties kā vienmēr būt laimīgam. Var teikt, ka internets ir palīdzējis netieši šajās lietās, taču kopā pieredzētais dzīvē ar draugiem vienmēr šķitis kaut kādā ziņā daudz vērtīgāks. Kāpēc? Jo toreiz jaunietis, ja varēja uzzvanīt skaipā, mēdza būt par slinku, lai brauktu cauri visai Rīgai vai Latvijai satikties uz tēju. Tā nu draugi ir tie, kas pie manis ir bijuši dzert tēju. Ar dažiem no viņiem patiešām iepazinos internetā. No tā izriet, ka mani tomēr daudz vairāk uzrunā 1980-gadu kārtība, kad cilvēki gāja viens pie otra ciemos, nesa katru reizi simbolisku ciema kukuli, posās ciemos tāpat kā uz teātri. Viens gan pa šiem 25 gadiem laikam ir palicis tas pats - daudzām jaunietēm aizvien patīk smuki un bagāti džeki. Kamēr PSRS laikos bija svarīgi, aizejot ciemos, prast uzvesties. Ar smuku kreklu un seju ir par maz. Ko lai saka - mans pirmais programmēšanas docētājs bija tāds pats - jauniešus saprot, pārzina jaunumus IT, taču ar sirsnību atceras mājas viesības. (Comment on this)