Diapozitīvs

"Bradājums ārpus bradājuma" jebšu bradājums, sēžot pie zilajiem ekrāniem. Zemāk apkopoju filmas, kuras varētu būt tuvas Urban Exploration cienītājiem tieši notikumu vietu (skat zemāk esošās kategorijas) un satura dēļ, kur protams, ka dominē militārisms. Jā, šie UE pievelkamie elementi var tikt rādīti tikai fragmentāri un pilnīgi sekundāri, taču vai tas nozīmē, ka būs slikta filma? Domājams, ka ne - vismaz tās, kuras iekš IMDb vērtētas sākot ar 6. Bet, lai nodrošinātos, es zemāko pievienošanas slieksni izvēlējos 5. Starp citu ir svētīgi zināt un iedomāties par sinonīmiem, vai ne? Sevišķi tad, ja sinonīmi veido atslēgvārdus iekš IMDb, kad vēlamies atrast kino par un ap specifisko atslēgvārdu. Tā, piemēram, Urban Exploration atslēgvārds (jēdziens) mums sniedz tikai 6 filmas, kuras potenciāli skar UE - t.i., vandīšanās pa objektiem tieši šādā izpratnē. Un tās noteikti nav tās spožākās, izņemot pašu pirmo, augstāk vērtēto, kura arī nāk pie manis oriģinālā DVD formātā. Bet kur tad paliek tās daudzās filmas, kuras var atrast ar mana taga "ue" palīdzību? Tās ir paslēptas zem zem citiem atslēgvārdiem, kuri sastāda mērķvietu pazīmes Urban Exploration izpratnē! Tās palīdz atrast dažādi atslēgvārdi (kas, protams, arī negarantē 100% precizitāti - nebūt ne).
( Here be movies )
( Here be videogames )
( Here be books )

Bērnības kino – ar šo bieži vien tiek raksturots ar nostalģiju apvīts kino darbs, kas tīri iz šī aspekta (pavisam neobjektīvi, protams) nozīmē to, ka filmai dodamas vismaz 6 radzenes no 10. Tomēr ne visos gadījumos tas nozīmē, ka gaidāms pilnīgs neobjektīvisms slima kaķēna murgu gaumē. Sevišķi tad, ja bērnības kino noskatās un izvērtē tagad, ko arī darīju, kad saņēmu iegādāto RoboCop Trilogy - visnotaļ iespaidīgi iepakotas trīs filmas daļas ar pievienotu bukletu, kurā sarakstīta garda Trivia un Bio informācija. Bet nu – par filmām! Iekš RoboCop ir daudz krutas lietas, no kurām redzamākās būtu:
Panku portrets, kurš iemieso astoņdesmito un deviņdesmito gadu sabiedrības fobijas un stereotipus sevī, aplipinot pankus ar visu iespējamo noziedzību un nekrietnību, padarot tos par to, ar ko panki bija zināmi to sākumā.
Bezgala kruta lieta ir arī notikumu vietas: pamestās rūpnīcas, sabiedrības noziedzīgās dekadences dekorētās ielas un citas urbānās lietas, kuras šī laika kino tik prasmīgi spēja demonstrēt. Tik prasmīgi, ka pilnīgi bauda ir vērot vismaz pirmās divas RoboCop filmas, jo tieši pirmās iemieso satura pilnu dramatisku skatījumu uz cilvēcību, aplūkotu iz kibernētikas prizmas. Šāds cilvēcības ielikums šķietami priekšmetiskajā (kiborgā) lieliski kalpo par cilvēcības spoguli ar augstu aizkustinājuma potenciālu, kam izdodas arī nedaudz definēt nākotni - mūsdienas, kad vispārpieņemtas ir policijas specvienības pilnās bruņās. Šīs kvalitātes ir atrodamas iekš RoboCop 1 un 2, bet sevišķi spilgti iekš šīs Verhovena pirmās daļas. Otrajā arīdzan ir šīs saturiskās kvalitātes, taču filma vairāk spiež uz panciskumu un dekadenci – figņas, kuras man tik ļoti patīk vērot zilajā ekrāna, kuras liek izjust astoņdesmitos un deviņdesmitos, kad par lamuvārdu kļuva termins „Punk”, hehe.
Bet trešā daļa - tā, piedodiet, ir komisks izkārnījums, kurš nespēj portretēt nekā iz pirmajā un otrajā filmā dibinātā (lai gan rāda to uz ekrāna), tā vietā nodarbojoties ar gandrīz vai tēla piesmiešanu ar klišejām, muļķīgiem dialogiem un pilnīgu FAIL atmosfēru, kura tomēr vērtējama ar vismaz 5 un izlaižama sev cauri tieši šo dažu minēto elementu dēļ. ( FIN + treileri )

Citiem vārdiem - cilvēka maitāšana ar UE. Cilvēka, ar kuru, visticamāk, būs produktīva sadarbība tieši UE lietās, uz ko ceru. Vismaz man patiktu un tiktu radīts kāds cienījams informatīvais materiāls par UE Latvijā – vismaz tāds būtu tas mērķis. Lai nu kā – tikāmies, pārrunājām projektu, nodevu savu vīziju rakstveida formātā (17lpp) un tad arī nolēmām bradāt.
Izvazājām viņu pa jaunceltni – glītu un nepabeigtu daudzstāvu ēku, kura pieguļ citu, vecāku ēku jumtiem, pa kuriem ar tika pabradāts – glīts skats uz Rīgu, kuru skaistina jaunceltnes skelets priekšplānā.
Tālāk pa kājām pagadījās 2008. gada ziemas ugunsgrēka dekorēts veikaliņš-kafejnīca „Ekspresis”. Jā – varbūt nelietīgi, taču lielais paldies ugunsnelaimei par šīs vietas padarīšanu pieejamu bradātājiem. Mazs, taču estētiski dedzis, tādējādi glīts veidojums. Jāpiezīmē – bīstams, jo jebkurā brīdī vari attapties zem izdegušu un izpuvušu griestu spiediena. Mums nepaveicās ko tādu piedzīvot. Pēc tam…
…Izvazājāmies arī pa nelielu daļu siltumtrases – tāpat vien, lai pēc metriem 20 līšanas gandrīz uz vēdera, iznirtu virszemē pie nākamā objekta – ēdnīcas. Lai pabradātu pavisam nedaudz ar mērķi uzlīst uz jumta. Objekts vispārzināms un apdzīvots – uz pieejamākās jumta daļas kādi jaunieši un caca nodarbojās ar fotosesiju būšanām, bet ēkas iekšienē skanēja daudz balsu. Dāmu balsis, ja nemaldos. Bet mēs uzlīdām uz augstākās jumta porcijas, papriecājāmies par karsto laiku un skatu, un devāmies lejup. ( 8in1 )

Jebšu nepabeigtās dzemdes apmeklējums #2. Ko var pastāstīt par objektu? neko īsti - palicis tikai visnotaļ grandiozs un iespaidīgs konstrukcijas skelets ar dažām interjera instalācijas pazīmēm un lielisku skatu no jumta. Bet nu - varētu izvērst pētniecību un atrast plānojumu un tad, vadoties pēc tā, aiziet uz kādu plānoto dzemdību zāli vai nama vadītāja kabinetu, apstāties tajās telpās un izjust svēto mocību perverso klātesību...
Bet uz ātru roku varu vien piedāvāt šo ieskatu vēsturē un šo abu bradājumu slaidšovu.
___________________
*pakāpienu skaits no pagraba līdz jumtam

Mūsdienu Krievijas kino mākslas darbs, kas aplūko nosaukumā minēto vielu un tās cirkulāciju 1917. gada Krievijā, kad jūtami civili nemieri nākam. Visapkārt valda Krievijas lauku un Maskavas ziema. Pagasta slimnīciņa nekurienes vidū, sniega un aukstuma ieskauta, kuras teritorijā un kompleksa ēkās norisinās darbība apmēram ~80% no filmas laika. Bezgala ziemīgi, tādējādi estētiski un atmosfēriski – balta peizāža un dzeltenas petrolejas lukturīšu gaismas, kuras seko to nesējiem un izgaismo tos, arī apkārtni – arī iekštelpas, kuru dekadence un apgaismojums dažbrīd atgādina Tarkovska vizuālo stilu. Un ar šo ziemu kontrastē visnotaļ bagātīgi portretētā tā laika Krievija – koka ēkas dažādos materiāltehniskos stāvokļos – jo sliktāks, jo sēpijiskāki toņi tiek piemēroti -, dažādas mūra/koka ēkas, kuras tik skaisti pakļāvušās dekadences estētikai; aristokrātu saimniecība, kurā mīt gaiši, silti un bagātīgi toņi – interesanti tiek pausta informācija un tas ir ļoti vizuāli saistoši, jāsaka. Un visu šo vizuālo daili kustina stāsts – tuvojas militāri nemieri, smagu slimnieku skaits, kas pieaug teju proporcionāli morfija krājumu izsīkšanas ātrumam... Un ja ar šo nav gana interesanti, tad saistošs ir vēl filmas stils, kādā tā portretē laiku, kādā filma iestatīta, piemēram – filmas struktūra, kura ieturēta mēmā kino tradīcijās līdz pat dekorēto nodaļu nosaukumu ekrāniem un gaismas efektiem.
Mofrij sastāvā ir arī gana daudz vizuāli spēcīgi un šokējoši momenti, lai tie godpilni būtu augstas klases Splatter kino darbā un tas patiesi rotā šo visnotaļ interesanto un saistošo drāmu. Tas tai piešķir spēku un apgriezienus. Patiesību sakot – tie nav tikai momenti, bet gan būtiska filmas sastāvdaļa, kura efektīvi atrāda 1900. gadu medicīnas praksi un cilvēku dekadento dabu. ( Lasīt tālāk par labu Krievijas filmu )