Diapozitīvs

Pirms kāda laiciņa Spams dod zināt – jābrauc ar vilcieniem uz kādu citu zemi valsts iekšienē. Taču ne jau nu ar šādiem – tādiem, bet ar citiem – tiem episkajiem un garajiem, kādu UE sapni piepildošajiem vilcieniem. Uz to brīdi nespēju sniegt nedz noliedzošu, nedz apstiprinošu atbildi. Tam bija vairāki apsvērumi – himēna šajā jautājumā joprojām ir meklējama starp kājām galvā; Administratīvā sodāmība tomēr var traucēt darbam un arī tīri labi maksātu, ja mašīnists vai kāds cits izdomātu būt piekasīgs un „iet līdz galam”; piedzīvojumkāres trūkums dotajā brīdī; „citi plāni” (ha, kā tad – nemēdzu būt plānojošs).
Taču nākamās dienas otrajā pusē šim uzzvanīju un pajautāju – cikos un kā, kas?! Biju atminējies par to savu sapni un biju nolēmis saplēst savu jaunavības plēvi (nē, dullais – smadzeņu apvalku paplēst/pakrokot ar jaunu pieredzi) šajā jautājumā. Lēnītiņām sagatavoju visu nepieciešamo un ar Spama palīdzību drīz vien bija sagatavots ekipējums: Pļavas maize disfigurēta desmaižu un sviestmaižu formātā; plēve (lol), lai nenosmērējas apģērbs; manuprāt, izskatīgā GP-5M (kur „M” ir arī šoreiz krāsa) pret dīzeli, ja vējš būtu izcili bradātājus nemīlošs (benzīna smaka, imho, ir WIN, bet dīzeļa - FAIL); rezerves apģērbs, jo sasmērēšanās būtu garantēta un nākamajā dienā vandīties ar ogļu melnas krāsas apģērbu (īstenībā man jau tīk matēti melns – vecās skolas lietiņa, atgādina Reihu un tā idiotismus) varētu būt nepraktiski un uzmanību piesaistoši; termoss ar zāļu tēju iekšā (37,2 – taču man pajāt) un citi ierastie sīkumi: lukturis, cimdi, piparu gāze, nauda…( Atver mani, ienāc manī, paņem mani )

Vai tas ir tikai slikts sapnis vai nakts murgi, vai arī paranormāls sapnis? Varbūt psihiskas slimības veicinātas ilūzijas vai "vienkārši" - pārdabisks un gandrīz nemateriāls ļaunums Fredija veidolā, kurš pie miesas un spēka tiek tikai ar cilvēku murgu palīdzību, kuri viņu baro ar savām bailēm tieši kā Lietuvēnu!?
Es spiestu uz pēdējo versiju, apvienojot to ar līdz filmas radīšanai un mūsdienām zināmo par tādu cilvēka miega paškontroles spēju kā Lucid Dreaming jebšu apzinātā sapņošana, jeb kontrolētie sapņi. Taču šeit kontroli dala gan Fredijs, gan sapņotāji, pamīšus apmainoties ar kontroles paketi.
Jāsaka, ka filma ir kvalitatīva ASV parauga Horror/Fantasy filma, kura paņem gan ar savu sapņu pasaules, gan ar "realitātes" stāstiem, kuri savijas. Realitāti lieku pēdiņās, jo iekš apzinātās sapņošanas cilvēks var neapzināties savu nomodā esamību un, ja neveic tā saukto reality check, viņš var pastrādāt dažādas muļķības, piemēram, iziet pa logu, pa savu virtuālo taciņu, ceļā uz, teiksim, pamestu budistu templi, realitātē nonākot uz asfalta saplēstā, asiņainā veidolā. Un ne tikai šis stāsts ir skaists. Patiesību sakot, kino veidolā tas ir daudz skaistāks, - veidotāji ir lieliski piepratuši savu arodu un no filmas 1984. gada tiek izstarots vecums. Nevis tas, kuru daudzi mūsdienu Homo Sapiens - "Sapiens" nīst un nespēj baudīt, apvainojot novecojušos specefektus, bet tas, kurš rada filmas atmosfēru! Filmā ir iestrādāta ne tikai astoņdesmito gadu šausmu filmu radīšanas tehnika, bet arī kas netveramāks: astoņdesmito mūzikas Ambientizētie paterni, dekādei raksturīgās spēles ar gaismām un kopējo filmas settingu - vientuļas savrupmājas un mistiskās šausmas. Astoņdesmito sajūta ir viens no filmas elementiem. ( One, two, Freddy's coming for you )

Objekts saimnieciski aktīvā, apsargātā teritorijā. Liela patvertne ar darba kārtībā esošu elektroinstalāciju, ventilācijas sistēmu un ūdensapgādi, turklāt – telpās nebija faktiski neviena putekļa (ideālā vieta plaušu slimniekiem?!), pateicoties hermētiskajām durvīm un efektīvajai ventilācijas sistēmai. Kā arī objekta kosmētiskais vaigs bija kopts, ar tīri baltu apmetumu un spožu krāsu – gluži kā iekonservēts kopš tā radīšanas. Bija pat viena telpa ar izgāztām durvīm – rotāta ar koka paneļiem un mīkstu linoleju – svarīgas personas kabinets. Objekts lieliski saglabājies visticamāk tamdēļ, ka tiek apsaimniekots un apsildīts, - apsaimniekošana izpaudās kaut vai faktā, ka darbojas elektriskās gaismas un ka patvertne daļēji pārvērsta par dažādu arhīvu noliktavu. Dažos vārdos – šim objektam bija vislabākais veselības stāvoklis, kādu savā UE laikā esmu redzējis – tajā ne tikai neskartas iekšējās konstrukcijas un interjers, bet arī dažādi priekšmeti – interkoms, teletaipi, gaismas ķermeņi, dīzeļģenerātors un atnestās noliktavlietas – reģistru kartiņas, skapji, papes ar dokumentiem pat no 2003. un 195X. gada…
Objektā pavadījām stundas divas un vēl kādas 40 minūtes pazemē ciešot klusu un gaidot, kad virszemē beigsies aktivitātes – brauca vairāki busiņi šurp un turp. Droši vien, ka notika darbinieku maiņas – aizvesti darba dienu beigušie, atvesti jauni spēki. Nācās gaidīt, kamēr pēdējie uzstājīgi spītīgie smēķētāji nozudīs no teritorijas, lai steigšus varētu pamest teritoriju, ko arī sekmīgi izdarījām.
Atceļā uz mājām bija mums industriāls Vanšu tilts – ar atslēgu uzsitienu tika izspēlēta katra pieejamā konstrukcijas daļiņa, šķiet, bet visam pa virsu skanēja pašas vantis – ritmiski un industriāli interesanti. Kā milzīgas stīgas + sitamie instrumenti.

Lai runā bildes:
http://foto.inbox.lv/gorezombie/20090811-PN-patvertne

Tā diena ir klāt, nodomāja diemžēl ne visai legālai un likumiskai aktivitātei nobriedušie jaunieši – diena, kad dodamies bariņā uz bijušā Prоvodņiкa teritoriju gūt gan bradājumu, gan eksperimenta rezultātus – cik klusi un efektīvi mēs spēsim būt piecatā (+1 mainīgais)?
Sākums ne visai veiksmīgs – apdeitojot trijkāji jeb fotoaparāta statīvu ar UE elementiem un radot UE trijkājim īdzīgu priekšmetu, viens no protagonistiem salauza tam vienu no kājām – pārcentās. It kā salīmēja ar metāla izstrādājumiem paredzētiem epoksīda sveķiem un devās ceļā. Taču viņš aizmirsa pāreju, bez kuras viņa rīcībā esošais fotoaparāts pie statīva nav piestiprināms. Nācās viņam padoties realitātei – doties padsmit minūšu gājienu atpakaļ uz mājām, paņemt visu nepieciešamo un nakts tumsā doties uz norunāto vietu – šoreiz ar velosipēdu, nevis ar sabiedrisko transportu, kā bija domāts pirms tam. Galapunktā esošais objekts – daļēji joprojām aktīvs, tamdēļ arī visnotaļ cītīgi apsargāts – pamestā daļa rotāta ar skaistu dabas un industriālās pamestības simfoniju, kuru veido kociņi, kuri spraucas cauri pamatiem un ēku jumtiem; sarkanie ķieģeļi, kuri kontrastē ar dabas spriganuma pilno zaļo toni; pelēkais betons un būvgruži, kuri izdala tik patīkamu aromātu, sevišķi, ja tie tiek uzieti pagrabā; ēkas ar tukšajiem logiem un apsmādēto, taču tamdēļ ne mazāk pievilcīgo interjeru.( ... tālāk ... )

Katakombas. Ulmaņa laiku un Latvijā - tieši tādas, par kādām runāts arī šajā darbā. Taču tajā netika runāts tas, ko mēs darījām - uzmanīga stalkerošana nakts vidū, pie katras plīstošās šīfera skaņas guļoties uz jumta līdz 10min (apsargāta teritorija, kur sargs ~50m attālumā); staigāšana pa tuneļiem ar turpat uz vietas uzietām GP-5 gāzmaskām (stikla vates un azbesta daļiņas gaisā) un cita veida aktīvais adventūrējiens. Bauda acīm un UE dvēselei. Obektā arī nedaudz pafilmēju vienu SHīgu telpu, taču gadījās līko roku sindroma lēkme - izdzēsu nejauši.

http://foto.inbox.lv/ichtus/20090627_CatWomb

Grāmatu uzmeklēju galvenokārt divu iemeslu dēļ:
1) tā ir atstājusi brutālu ietekmi uz man tuvu izklaides veidu - Urban Exploration, radot terminu Stalker un Zona (tā arī tautas dēvē Černobiļas rajonu);
2) Pamatojoties uz šī darba motīviem, neatkārtojamais humānists un sirreālists Tarkovskis radīja filmu Stalker, kurā akcentēja grāmatas UE dabu, ar pašu Strugacku palīdzību piešķirot stāstam metafiziskas, psiholoģiskas un cilvēcību filosofējošas vērtības. ( ... tālāk ... )

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )