Diapozitīvs

Staigāju pa Grīziņkalna rajonu, dodoties uz mūzikas un celtniecības veikaliem - taisu pēc iespējas zemākas kapacitātes RCA kabeļus, lai posmā no plašu atskaņotāja līdz priekšpastiprinātājam nerodas augšējo frekvenču kropļojums.
Esmu brīvs no "audiofīlu" maģiskajiem "zelta vadiem" pa n-tajiem simtiem EUR, jo visu tāpat diktē fizika un šajā gadījumā - ekranējums + vadītāju savstarpējā distance/tās panākšanas materiāls + kabeļa kopīgais garums. Jo distance starp vadītājiem lielāka, jo īsāks vads, jo zemāks kondensatora efekts, jo mazāk tas iznīcina augšējās frekvences. Rezultātā - jābūt vēl tīrākai skaņai. Gaisīgākai un niansētākai tieši augšās - vokāla samtainums, bungu šķīvīšu daiļskanība, šņāceņu tīrība, plates iekšējās celiņa daļas atskaņošanas precizitāte u.tml.

Eju uz bodēm un skatos:
- reku kādreiz bijusi gājēju pāreja Vārnu ielā. Tagad nav. Cilvēkam pēc CSN būtu jādodas kvartālu tālāk meklēt drošu pāreju. Forši! Ne gluži!
- reku bijušas pat 4 pārejas Laboratorijas ielā - tagad nav. Te jau izskatās pēc apzinātas drošības pasliktināšanas. - drīkst, bet nav optimāli.
- Upīša un Elizabetes krustā likvidēta pāreja. Tas jau nepārprotami iezīmē valdošās kastas pohujismu pret pilsoni, CS drošību.

Šajos piemēros ir saglabājušās tikai ietvju slīpās daļas, bet zebras vairs nav, nav arī ceļazīmes, kas brīdinātu par pārejām. Nekā nav, tik vēsturiska liecība par to, kur kādreiz varēja droši tikt pāri ielai. CSN 13. punkts atļauj iet pa neiezīmētām pārejām, bet dabā sanāk kas? Risinājums ķipa juridiski legit, bet auto nav pienākums tevi redzēt un palaist. Autocentrisms...


Un komiskākais - Upīša/Elizabetes krustā ir saglabāta slīpā daļa ar reljefu aklajiem. Ķipa - droši ej, te paredzēts! Kolosāli!
Tas pats ar pāreju Pērnavas un bij. citas ielas krustā, kur tagad ir iela parkingam

- Lidl Lāčplēša ielā - vispār cilvēkam nav pieejams - veikals atklāts, bet gājējam ir jāiet pa braucamo daļu. Super!
- Progresīvie tagad reklamē krievu pidarasu ar nonarkota paskata ģīmi, aizšmiglotu skatienu. Progresīvā līknē aizšāvuši najuj, lopi bļa.

Šis viss liecina par domāšanu, ieņemto kursu uz izteiktu autocentrismu un kapitālu otstoju. Vērtēts tiek darbs, nevis darba solījums. Paveiktais darbs ir pelnījis smagu pērienu ar zobu retināšanas un locekļu salaušanas elementiem.

Sekas?
Pilsētas pārvēršana par bīstamu, smirdošu garāžu, ko nevienā brīdī negrasos atbalstīt. Man vienkārši pazūd, par ko vēlēt - nav nekā atbalstāma, pierādītus zagļus tāpēc nevēlēšu. Tāpēc šogad būs no šī politiskā cirka jāizstājas - šis nebūs tas gadījums, kad pareizāka izvēle ir atbalstīt mazāko ļaunumu. Kad izvēles dabā nav, tad nav. Maskarādes man nepiedur.


P.S.
Elektronikas veikals Pērnavas ielā. Ieeju un prasu:
- Jums ir termosarūkošā caurule ar līmi iekšā?
- Eto što takoe?
- Nuu, termogumija ar līmi iekšā. Ir?
- Eto što takoe vopše?
- "Skaidrs", dziļi ieskatoties tā slāviskā pidarasa acīs, nosaku. Uzgriežu muguru un eju uz normālu veikalu - lai tas krievs izpisās gaisā.

Eto što takoe? Eto prosrannij kļient, suka ti bezmozgovaja!

Apdeitoju Discogs Android aplikāciju. Masīva kļūda.
Jaunais dizains ir mēsls gan estētikas, gan informācijas blīvuma, gan funkcionalitātes ziņā - apcirptas. Vecās versijas arī nestrādā - izmet kolekcijas sinhronizācijas kļūdu un viss nokaras. Vakar strādāja no iekešotā - šodien, kad jābūvē kešatmiņa no jauna - kļūda un mirsti kaut nost.

Uninstall.

Nezinu, kas man iekoda un kāpēc apdeitoju... Automātiska atjaunināšana man izslēgta, pats ielīdu un apdeitoju. Atkal melns uz balta: apdeiti ir vēzis, nekad vairs, kamēr pati apene nepārstāj strādāt. Izpisteņu bars

No 4.7 zvaiznēm PlayStore uz šodienas 2.1, jo kādam izteikti intelektuālam vadītāju kastas pidarasam kaut kas bija jāmaina/jādrātē tīri idejas dēļ, kā rezultātā kārējais amīšu izstrādājums forsē sūdu lietotāju rīklēs un dzied himnas, cik viss ir labi. Tikmēr cilvēki - tie, kas šo datubāzi būvējuši - ir bez balstiesībām un atliek tikai viens - naidiņš. Naidiņš par to, ka lielisks, cilvēku veidots resurss tiek iznīcināts idejas vārdā.

Fakinie jeņķu fagoti. Prasās pēc benzīna un sērkociņiem serveru telpā vai pat Baltajā namā, lai nones visu to "kultūru" nahuj.
Jo kapitālisms - atbilst cilvēka dabai un tur viss kārtībā, strādājoša sistēma. Ekspluatējošs kapitālisms - tam būtu jābūt aizliegtam un ar masīviem sodiem, kas uzreiz izputinātu tieši lēmuma pieņēmējus. Un tieši šādu kapitālisma galu eksportē fakinie jeņķi. Sist un klapēt!

Šis taimlains ir sapists - tur šaubu nav. Un nereti iedomājos - vai man nebūtu daudz patīkamāk dzīvot pasaulē pirms kreistietības, jo tieši tā bija instruments, ar kuras aizbildinājumiem stulbi cilvēki ņēma zobenu un gāja tālus ceļus, lai iznīcinātu citādo. Un tas diemžēl ir perfekti izdevies.

Kad runājam par kultūrām, tad runājam par to mazumiņu, kas saglabājies no pagātnes. Kad runājam par tradīcijām - tad visbiežāk par mirušām. Ja runājam par identitāti, tad skat, kā vietējais letiņš bāž galvu gan tuksneša žurku, gan jeņķu dirsās un sauc to par progresu, par savu identitāti - osta sūdu smārdu un savas būtības lepni nezina - saknes nopuvušas, nāsīs sveša pļutka, asinis.

Brīžiem šo sev jautāju un neesmu līdz galam izpīpējis - labāk ir kā šodien, vai tā, kā bija vakar?
Atbilde droši vien kā vienmēr - sarežģīti. Viss ir sarežģīti. Jo industriālajai revolūcijai ir savs labums, zinātnes sasniegumiem - arī, protams. Un savs labums ir tautu tradīcijām, kurās ieaustas lietas tūkstošiem gadu senas, kas rādās svaigas zinātnei, kad pieķeras to pētniecībai. Taču - vai bez kultūru un citādā iznīcināšanas šos pašus labumus nevarētu baudīt šodien?

Reku izcils pavārs skaisti gatavo meksikāņu ēdienus. Tās virtuves avots - mezoamerikas kultūras, kuras kreistietība iznīcināja. Tā piesta ir ar tik seniem vaibiem, ka man to brutāli gribas sev! Mūsu tirgū pieejamas tikai tādas, kas izskatās pēc laboratoriju piederumiem, nevis virtuves trauka :)


Konservatīvie lohi - tie ņem zobenus rokās un iet slaktēt kaimiņus, aizbildinoties ar māņiem - iebiedētas žurkas un nekas vairāk.
Kas vēl jauns pasaulē?

Vakar gadījās no pasākuma skatītāja kļūt par tā dalīnbieku, pieejot pie mikrofona senatni godinošā pasākumā un saimprovizējot šamanistisku priekšnesumu ar turpat iepazītajiem skaņu zvēriem.
60-65Hz zemas rīkles dziedāšanas vibrācijas Kargyraa stilā, 5 un pat 6m gari skaņas viļņi - paša radīti, cilvēku novērtēti. Smaids.


Plaušas vibrē un sevišķi jūtama bronhu zonas rezonanse - tur, kur traheja sadalās bronhos, kur aizraušanās ar kaņepes un kaņepes + tabakas smēķēšanu atstājusi nesliktu izdedžu uzslāņojumu. Jau kādu mēnesi esmu atmetis šo aizrausanos ikdienā - tā ir lieka sevis iznīcināšana, kaņepes spēka pazaudēšana. Atslēga ir retumā, cieņā pret lietiņu. Set and Setting.

Dodoties pie miega, iedzēru vēl zāļu tēju ar čiekuru pumpuriem un vēl visādām plaušām draudzīgām puķītēm. Pamodos ar masīvu kamolu kaklā un atkrēpoju apstulbinošu daudzumu darvas krēpu - akustiskās terapijas atbrīvotas nejaukumu daļiņas, kurām nu ir laiks pamest manu ķermeni. Kur bija dīzeļu sastrēgums, tagad top tīra meža taka.

Ko saka zinātne?
To pašu un medicīnā tiek pielietota šī lietiņa, strādājot pat ar zemākām frekvencēm: https://en.wikipedia.org/wiki/Vibroacoustic_therapy
Interesanti, ka es - vēsturiski bronhiālais astmātiķis - trāpu tieši bronhu rezonansē, attīrot tos ar savu māksliņu, paaugstinot slāpekļa oksīda koncentrāciju - kas esot labs bronhu paplašinātājs. Un, retrospektīvi - kad sāku aizrauties ar dziļas balss lietām, ekstrēmo metālu un Growl - astmas simptomi ir krietni mazinājušies. Sakritība vai kā - nav zināms, taču viss tik eleganti nostājas savās vietās, ka prieks par sevi :)


Vakardiena vispār bija visai ekstraordināra, vēlāk stāstīšu par bradājumiem/apsargiem :)



P.S.
Vai tik nebūs jāaiziet pirmo reizi uz Skaņu meža festivālu? Beigu galā - tur bleķis un cita nepieradināta mūzika būs! Krallice, Infinity Knives & Brian Ennals, Ship Sket - diezgan šobrīd uzrunā: https://www.skanumezs.lv/lv/festivals2026/

Šī vakara sarunā ar skaisti kačātu Grifs AG pārstāvi, kas izkāpa no manā priekšā šķērsām apturētās mašīnas, secināju, ka Rīgas piensaimnieks šobrīd tiek sargāts. Patīkama saruna interesanta vakara noslēgumam!

Gribēju aiziet uz foršās akustikas telpu uzmest kādu fikso rīkles dziedājumu, kuru nosūtīt pāris latviešu metāla blicēm, bet nu - ne šoreiz :D

Kaut kādā 2007. gadā nopirku veļas mašīnu.
Šovakar, ~20 gadus un piecas pārvākšanās vēlāk, tā pabeidza mazgāt ar dūmu šovu! Interesanti tie dūmi bija - nesmirdīgi, bet ar aromātu. Līdzīgi tvaikam, bet ar elektronikas piesmaržu.

Ilgi kalpoja un jādomā, ka motors daļēji palidojis vai kas cits sagāja uz īso/ūdens noplūde kaut kur varbūt - deguma smaka nebija.
Pētīšu gan kaut kad vēlāk un būs kādu laiku jāpamazgā ar rociņām - pēdējo reizi to darīju pirms vešmašīnas pirkšanas :D

Esot prom no Spotify un nepakļaujot sevi ierastjam gulēšanas "soundtrekam", kurā pārsvarā skan Dark Ambient/Industrial - lēnām atradinos no tās tumšās pasaules, ieraduma lietot mūziku strikti kā foniņu. Tā rezultātā no apziņas izkrīt arī Silent Hill pasaule un rodas pat vēlme tajā atkal atrasties. Jo, ikdienā klausoties šīs spēles skaņu celiņu un tā atvasinājumus, spēli īsti neprasās - caur skaņu man galvā zīmējas ainas, visa spēle! Bet, kad tas soundtreks nav baudīts mēnešiem - rodas izteikta vēlme tur ņurcīties.

Uzlieku Trinitron CRT uz galda, palaižu spēli. Ņurcos SH pasaulē, kas ievērojami spiež.
Tā atmosfēra, tā asiņainā rūsa, tā asi metāliskā daba, tā nepieradinātā mūzika - tas viss ir tik sasodīti RAW, ka nav nemaz otras lietas, ar kuru šo sajūtu varētu salīdzināt. Var vien censties raksturot - mākslinieciski abstrakti ar primitīviem instrumentiem tevi slāna gan vizuālā, gan skaņas pasaule un sametas pat stindzinoši ap dvēseli - abstrakti, traki, aboslūti.

Kad dzīves bagāžā ir ielikti arī spēcīgi psihedēliskie tripi, tad gan manā vārdnīcā atrodas salīdzinājums - spēlēt SH ir kā atrasties izaicinošā/bad tripā, kas tevi masē, neatlaiž, ņurca, burza un smērē tavu ego pa iepuvušu smilšpapīru, iznīcina. Ņurca, smērē, burza un baksta auksti nokaitētiem dzelžiem, dur ausīs, griež sirdī. Viss slikti.
Sasodīti kolosāli!
Reiz paņēmu ierastos 2g sēņuku un spēlēju SH, gaidīdams kiku. Nonācu līdz slimnīcas Otherworld, kurā pamestās, miglā tītās telpas pārtop piķa melna metāla sūrumā. Tu iekāp liftā šaipus realitātei, bet izkāp ārā jau taipus - tumši gaiteņi, asinis uz sienām un grīdu vietā ir metāla režģi. Tur mājo dakterīši un māsiņas, kuras ārstēt tevi tur čista netaisās!
Ilgi gan tā nevarēju pageimot - jau tā spoguļotās tekstūras sāka ņemties un vērpties absolūti traki - sāka zust koordinācijas un orientēšanās spējas. Tam pa virsu tās PlayStation nestabilās tekstūras… Viss šis trakums steigšus ņēma un attālināja mani no dīvāna, ievelkot pilnībā iekšā sevī. Jutu, kā lēnām fiziski iekāpju tajā pasulē.
Jutu, kā lēnām no cilvēka ar kontrolieri rokā, palieku par Hariju Meisonu, kurš visā tajā abstrakajā sūrumā meklē noklīdušo meitu. Iet cauri ellei absolūtas mīlestības vārdā un tur - tur nekas nemeiko sensu. Sapņaini, murgaini, Linčīgi. Grūti izturēt, fizisks diskomforts. Varbūt tomēr komēdiju?
Saplūdu ar tēlu, ar vidi un sajutu pat tās smaržu. Ilgi gan tur atrasties nevarēju - liku pulti nost un izgāju saulītē pasēdēt, tikt vaļā no tās totālās elles, ievilkt svaigu gaisu, čieņpilni noliecot galvu šīs pieredzes priekšā - tāds kāpinājums - nezināju, ka spēj tāds eksistēt!!!

Tagad, dekādi vēlāk, spēlējot šo spēli absolūtā skaidrā, šī tripainā perspektīva mani nepamet un Silent Hill tagad sper daaaaudz spēcīgāk, nekā pirms šīs pieredzes, lai gan izieta ir reizes padsmit līdz 20. Tā nekad nepaliek veca - māksla nenoveco. Un iegūtās asociācijas - šķiet, ka tās arī nekur nepazūd, bet piešķir grandiozu papildus nozīmi, jaunu perspektīvu.


Tik. Sasodīti. Spēcīgi!
Vakarā jāturpina tālāk, drīz būšu atrakciju parkā pie ezera - tik priecīga vieta! Bet ne Sailenthilā. Ooo, ne jau Sailenthilā!


P.S.
Viens no video par sērijas izcilo audio noformējumu: https://www.youtube.com/watch?v=BHAcJhcEOCQ

Vakar digitalizēju plati un sajutos kā vecajos laikos, piratējot mūziku.
Šoreiz gan viss legit, bet tāpat tiek izmantoti instrumenti, kas tika lietoti pirms gadiem padsmit - sevišķi lieliskā Mp3tag programma, ar kuras palīdzību no datu bāzēm var paķert perfektus datus, māksliņu, iešūt to failos un, vadoties pēc šiem tagiem, pat pārsaukt ieripinātos failus. Rezultātā - absolūta kārtība un atskaņotāji rāda attiecīgos metadatus. Pilna cikla konfigratora bauda!

Mērķis: nākotnē patapināt sev NAS, strīmot augstas kvalitātes FLAC uz savu resīveri - lai skan plates skaņa, bet digitāli. Pareizā strīmošana un diaporojekcijas vakaros nebūs jāskrien plates puses mainīt.

Šķita, ka Atrium Carceri & Kammarheit plate Colossus trokšņo vairāk, nekā trokšņoja agrāk - vai nu digitalizācijā tas izceļas, vai arī mikrodraza vagās. Jāpamēģina šovakar plati nomazgāt un ieripināt vēlreiz, salīdzināt tad rezultātu.

Neatkarība, laime, nostalģija lol!
*ziedo izstrādātājam €5/mēn - tikpat arī par Signal - balsojums ar maciņu par vērtīgo*