Diapozitīvs

Par šo filmu uzzināju pateicoties savai dvēseles šķautnei, kurai patīk tāda visnotaļ daudziem nesaprotama lieta kā urbānās dekadences estētika un kuras dēļ šo pieredzi un izjūtas esmu fiksējis un publicējis arī dažādos resursos plašajā interneta vidē. Proti, daudzi ar līdzīgu estētisko izjūtu interneta vidē bija runājuši par šo filmu, uzsakot tās neapšaubāmi lielisko vizuālo stilu un atmosfēru, īpaši izceļot notikumu vietu estētiku, bet sevišķi nerunājot par to, kas aiz šī vizuālā ekspresionisma neapšaubāmi mākslinieciskās vērtības slēpjas – Сталкер satur ne tikai izcilu kinematogrāfiju, hipnotisku atmosfēru un mākslinieciskumu, bet arī dažādas vīzijas, idejas un domas par cilvēka dvēseli un psihi, kā arī filosofēšanu par šo būtību iemiesojošās čaulas ietekmi uz apkārtni. Stalker noteikti ir filma, kura prasa domājošu, vērīgu skatītāju un, vēlams, estētu.
Iegādājos šo šedevru pagājušajā nedēļā - DVD, kurš paredzēts realizēšanai tikai un vienīgi ārpus bijušās PSRS robežām.


Filmas koncepts:
Filma, kā zināms, attāli ir balstīta uz brāļu Arkādija un Borisa Strugatsku darba „Pikniks ceļmalā” motīviem. Savā tempa un ritma ziņā tā ir lēna un varētu teikt, ka tendēta uz režisora mākslinieciskā gara un ego pašapmierināšanu caur ekspresionismu – taisni vai var sajust, cik ļoti Tarkovskim patīk detaļas un vairāk vai mazāk ikdienišķā dekorēšana ar kino mēdija palīdzību. Сталкер laikā Tarkovskis ir pamanījies tik šķietami netīru vidi padarīt par estētisku, saistošu un pat apveltīt to ar spēcīgu kontekstu un filosofēšanu par cilvēcīgo, kuru vietām rada gan stāsts, gan tīri kinematogrāfiskais izpildījums.
Filma nešaubīgi ir apveltīta ar filosofisku, apcerošu un poētisku dabu, ietverot tajā tādus elementus kā akadēmiskās mūzikas klasiķu darbus, kuri tika maskēti zem industriāli ritmiskajām, aranžētajām vilcienu sliežu skaņām un filmai caurvīto ritmisko un ambiento skaņas un mūzikas darbu; hipnotiskus elementus, kuri filmā tika iepīti gan caur redzamo, gan dzirdamo, gan aktieru darbu, gan vizuālo dekadences estētiku. Viss kopums jau no sākuma skatītāju ieved transam līdzīgā stāvoklī, kas liek aizmirst par uz ekrāna redzamā potenciālo saistīšanu ar realitāti, izraisot domāšanu gandrīz zemapziņas slāņos, sākot ar jau pašu pirmo filmas brīdi, bet sevišķi līdz ar nonākšanu Zonā, kurā tika izteiktas vairākas subjektīvi interpretējamas frāzes gan par pašu Zonu, gan istabu, gan cilvēka vietu šajā simboliskajā Zonā. ( ... tālāk ... )

Noskatījos šo radījumu, kurš man drīzāk bija kā korejiešu oriģinālfilmas Geoul sokeuro (2003) reklāma - Mirrors esot tās rimeiks un, zinot ASV kino mašinērijas tendences, pilnīgi šādam apgalvojumam piekrītu un to apstiprina korejiešu filmas scenārija kopsavilkums: "An ex-cop now working as a security guard in a shopping mall tries to uncover the secret behind a series of mysterious deaths linked to mirrors" - teju identisks plots.
Lai nu kā, korejiešu darbs ir ielikts pērkamo filmu sarakstā - neesmu to vēl redzējis, tamdēļ patreiz varu runāt par Mirrors bez salīdzināšanas ar "iedvesmas" avotu:

Sākotnēji mani atbaidīja tipiskās amerikāņu sejiņas, no kurām vien staroja dekādēm sakņotais un ļoti bieži iekš šī žanra kino (Amerikas izpildījumā) novērotais apgalvojums: "Horror is cheap" (sevišķi labi atspoguļojas kontekstā nievājošā terminā “Horror Flick”) - nešķita, ka Kiefer Sutherland, Paula Patton un Cameron Boyce der iekš šausmu kino - varbūt esmu pārāk noguris no amerikāņu centieniem savienot šausmas ar seksualitāti... Un tomēr bija patīkami secināt, ka šis negatīvisms pamazām, ritot filmai, aiziet spoguļu otrajā pusē.

Interesants stāsts, kurš varētu pretendēt uz godpilno psiholoģiskā šausmu kino plauktiņu, ja vien akcenti tiktu salikti trāpīgāk. Bet labs vērotājs arī bez akcentiem spēs samest filmu pa žanriem, jo stāstā bija samērā daudz no psiholoģiskā.
Diemžēl visa filmas stāsta psiholoģiskā daile tika slēpta aiz kaudzes paredzamām "boo" un spoku gala šausmām, kuras tomēr tika veldzētas tīkamā, atmosfēriskā krīpīguma mērcē, radot visnotaļ elementiem bagāta šausmu kino garšu – bija i “spoki” (pēdiņas, jo tie nebija gluži spoki), i sirreālais, i apsēstība, i izdzīvošanas instinktu kacināšana, i asinis un gaļa – tīkama šausmu recepte, bet tieši tā paredzamība atņēma filmai daļu burvības, liekot domāt par to, ka korejiešu darbā noteikti nebija šādas klišejas. ( ... tālāk ... )