Diapozitīvs

Filma sākas ar Bunraku priekšnesumu – sena Japānas teātra forma, kura tematiski ir par traģisku mīlestību. Teātri pasniedz interesantā veidā: lelles (detālas un ap metru garas, 5-20 kilogramus smagas) kustina cilvēki izcili precīzā un dabīgā manierē - tā, ka pazūd robežas starp nekustīgi priekšmetīgo un animēto, - lelles atdzīvojas un mākslinieciskā formā stāsta savu traģēdiju caur vienas balss pozīciju. Un nav kā mums pierastajā leļļu teātrī - šeit vadītāji ir redzami - daži ir melnā apģērbā ar nosegtu seju, bet daži ar redzamu fizionomiju. Pilnībā melnā tērptie ir uztverami kā "neredzami", bet tie, kuriem redzamas sejas, protams, redzami. Un viņu redzēšana simbolizē protagonistus un pilnībā nosegto kustinātās lelles norāda uz otro plānu. Bet teātra formas nozīmīgā kopība - lelles ir tās, kas spēlē teātri, redzamie cilvēki teātri nespēlē. Un neba leļļu meistari ir vienīgie šajā teātra formā. Bunraku ir perfekta sinhronizācija starp leļļu meistariem, teicēju un mūziku, ar mērķi sasniegt vienotu veselumu.
Stāsta teicējs ir visu leļļu balsis un episkā stāsta stāstītājs, komentētājs. Muzikāli teātri pavada senā trīsstīgu mūzikas instrumenta Shamisen spēle, kuru mums saprotamā valodā varētu paslēpt zem Ambient žanra izpratnes. Šī izklaides forma radusies 16. gs., zelta laikus piedzīvojot 17. gs. otrajā pusē. Bet mūsdienās – par spīti šīs mākslas formas cienītajai un populārajai eksistencei, vērojama šīs mākslas formas bojāeja - noveco svarīgi darbinieki/leļļu izgatavošanas meistari, kurus maz, kuri aizvieto, diemžēl.
Izvilkums no autora Monazemon Chimakatsu stāsta "Meido No Kikaku" (The Courier Of Hell) teātra izrādes, eleganti ievada filmu, norādot uz to, par ko un kādā dinamikas formā tā būs, savienojot jauno kino ar seno teātra mākslu.

Ar šo teātra izrādes izvilkumu filma atklāj, ka tā būs par traģisko, par egoistiskām dzīvēm un narcisismu – parādības, kuras filmas tēli cilvēki sev sagādājuši, lai ciestu mūžīgu, nāves estētikas bagātinātu mīlestību. Bet, lai neatklātu pārāk daudz no stāsta, pirms runāšanas par kinematogrāfiju, minēšu vien to, ka režisors no sākuma vēlējās tikai vienu stāstu, to, kurš filmā spēlē centrālo teicēja lomu. Bet, tā kā tas izrādījās esam par īsu, lai būtu pilna filma, viņš pievienoja vēl divus īsstāstus, kuri visu filmas laiku visnotaļ apslēpti mijiedarbojas savā starpā, radot noslēgtu, savādi mijiedarbojošos likteņu un traģēdiju pasauli. Kā apgalvoja režisors: „Rudens viņam mīļākais, bet vasara arī, - ja tajā nav cilvēku.”. Šis apgalvojums visnotaļ daiļi runā par filmas esenci, kuru iztirzāšu zemāk.( ... tālāk ... )

Diskutējot draugiem.lv DB grupā Šausmenes, aizdiskutējos līdz domu apkopojumam, kuru iekopēšu te ar:

1) Kinematogrāfijas aizrautību - labai filmai ir jābūt skatāmai un pilnai ar uzreiz neredzamiem elementiem, kuri padziļina filmas vērtību - ir filmas, kuras ar vieglu prātu var uzveikt citas uz stāsta bāzētās un to var panākt tikai ar vizuālās estētikas un tajā ietverto simbolu, triku palīdzību. Kā piemērs - korejiešu gabals Into The Mirror, kur ikkatrā kadrējumā ir vismaz viens simbols, vismaz viena pamatideja, kura izriet tīri no kameras atrašanās vietas attiecībā pret spoguli un tēliem. Bet arī stāsts šajā filmā ir glīti noslīpēts: psihoanalītisks detektīvs ar spēcīgu Āzijas Horror piedevu tā teikt. No ne-horror gala jāpiemin Stalker, kur vizuālā estētika ir teicēja lomā.

2) Ideju, stāstu - nekādi maniaku idiotismi (Frediji, Džeisoni un tamlīdzīgi stulbeņi ar nazīti, motorzāģi vai tamlīdzīgi) nespēj mani uzrunāt. Pavisam cita lieta ir ar pārdabisko un cilvēka iekšējiem dēmoniem. Abas fāzes ir kas baisāks, jo ietver sevī bailes no nezināmā un neizbēgamību, simbolismu un psihoanalīzi, kā arī - šī Horror apakštipa filmas ir ar daudz gudrākiem stāstiem, kā redzams pēc uzskaitīto elementu klātesības. Piemēri: The Shining; Jacob's Ladder; Gin gwai; Session 9; Silent Hill; Geoul sokeuro (Into The Mirror); Ringu; Ju-on. No ne-horror: Stalker; Dolls; Total Recall. Citiem vārdiem - stāstam ir jābūt tādam, kurš aicina uz domāšanu, simbolisma analīzi un pamatīgu iedziļināšanos. Šie aspekti pēc noklusējuma nav iekš mainstream kino, kur nu vēl iekš mainstream šausmu kino. Līdz ar to - Splatter Horror un idiotiskie tīņu slašeri pēc noklusējuma var iet izpist sevi (skat. pēdējo diskusiju kalnus par bezsatura ASV Horror filmām). ( ... tālāk ... )

Jāpastāsta jums būs par vienu no manām bērnības filmām.
Ir deviņdesmitie gadi. PSRS nule kā nav un postpadomju telpā nu jau brīvi ieplūst ārzemju kino, tajā skaitā šī Sci-fi/Action filma. Bērnības laikos bija mums videokasete, kuru ierunājis bija tas krievs, kurš runāja iz aizvākotas mucas, kura bija aiz loga. Bet tagad - svaigi pirkts Special Edition DVD disks un nu ar savu prātu varu ceļot padsmit gadu senā pagātnē.
Pārsteidzoši, bet nekas nebija aizmirsts - kā nekā tā bija tā laika viena no mīļākajām filmām, kopā ar tādiem monstriem kā Robocop, Terminator, Lone Wolf McQuade, kādu nindzju filmu, filmu par ļaunu bezpilota mašīnu (lasīt: īvl Knight Rider) un kādu čupiņu šausmeņu, kur vienā bija ļaunas jūraszvaigznēm līdzīgas dzīvības formas, kuras lidoja uz sejas un sūcot asinis nogalēja – pēdējo filmu nosaukumus, diemžēl, neatceros. Pirms skatīšanās bija nedaudz bail - ne tikai filmas dēļ, kura satur arī vairākus Horror elementus un eriģējoši asiņainas ainas, bet galvenokārt vienas domas dēļ: negribēju sabojāt šīs šaušalīgi labās atmiņu ainas par filmu. Beigu galā, runājot caur filmas pamatidejas prizmu, cilvēks ir tas, kas ir viņa prāts, proti, atmiņas veido cilvēku. Un tomēr - ceļojums uzsākts - Welcome to Rekall!

Ceļojumu uzsāk eleganti nostrādātais DVD Menu, kurā replicētas dažādas filmā esošās ietaises, kuras mērcējās savādi priekšvēstošā Akadēmiskā Ambient mūzikā iz filmas - un viss šis tik dzīvi stāv manā atmiņā, it kā filma būtu skatīta vakar, nevis pirms gadiem 15, varbūt vairāk. Filmas radīšana iedvesmota no Phillp K. Dick darba "We can remember it for you wholesale" un tā stāsta par realitātes un ilūzijas krustošanos kāda cilvēka dzīvē. Total Recall satur visnotaļ spēcīgu Sc-fi stāstu, kurā ir daudz elementu, kuri nodrošina visnotaļ tīkamu maindfaku. Filmas būtība: izklaidēt, izraisīt domāšanu un apjukumu domāšanas procesā: vai redzētais ir realitāte vai tikai nopirktais sapņu atvaļinājums, iegādātās atmiņas?!

Filma jau kopš paša sākuma skatītājam sniedz paplāti ar vairākiem īsiem, slēptiem turpmāko ~30 minūšu stāsta kopsavilkumiem, kas nodrošina patīkamu deja-vu sajūtu, tā, piemēram, pirmais kadrs sapnī, kurā redzama piramīda. Tā ir redzama vairākkārt filmas otrajā pusē, kā arī vēlāk šis kadrs iegūst visnotaļ izteiktu puzles būtību – ja aizdomājamies, tad ir jādomā – sapnī viņš redz to bruneti un piramīdu. Nopirktajās atmiņās viņš arīdzan to redz. Un viņš to pašu piramīdu redz arī caur citas, slēptas un neapzinātas identitātes prizmu… Tas rada tādus jautājumus kā: "Kas, pie velna, te notiek?", "WTF?", "Vai viņš tagad sapņo vai beidza sapņot?". Un šie jautājumi pakārtoti ved uz patīkamo detaļu medību, lai atkostu stāstu. Bet arī detektīva darbs atstāj vietu interpretācijai. Šāda saturiskā būšana ir viena no filmas odziņām! ( ... tālāk ... )

Esmu jau krietni daudz runājis par Silent Hill universu, tajā skaitā arī par filmu. Līdz šim esmu apskatījis tās notikumus kontekstā ar spēļu stāstiem, bet šī raksta mērķis – atspoguļot filmas kinematogrāfiskās un stāsta detaļas, tādējādi nostiprinot filmas notikumu izpratni. Zemāk esošais raksts ir uztverams kā filmas kinematogrāfijas, scenārija un stāsta elementu padziļināta analīze, kura skaidro filmā notiekošo. Brīdinājums: 7 MSWord lapas, 3946 vārdi, 22461 rakstu zīmes.


Pirms notikumu/stāsta analīzes, vēlos nedaudz parunāt par kinematogrāfiju un audio darbu – lietas, kuras kopā ar stāstu definē unikālo Silent Hill pasauli: filmā ir ne tikai interesants stāsts par un ap psihes duālismu un daudzšķautņainību, bet tajā ir arī vēl kas interesants – franču režisora Cristophe Gans kinematogrāfija un Akira Yamaoka mūzika. Kā zināms, filma ir balstīta uz videospēļu sēriju ar tādu pat nosaukumu un tā gandrīz divu stundu ilgumā mēģina apvienot elementus no pirmās un trešās spēles. Visnotaļ neiespējama misija, ņemot vērā to, ka viena spēle ir apmēram 8 stundas ilga. Tātad, režisors ir mēģinājis aptuveni 20 stundu ilgu stāstu saspiest līdz divu stundu kino formātam. Protams, ka ĻOTI daudz notikumi paliks aiz kadra. Uzsveru: ĻOTI daudz! Un tomēr – režisors ir pamanījies paņemt atlēgnotikumus no spēlēm un apvienot tos filmā, klāt pieliekot arī savu interpretāciju par sarežģītajiem spēļu notikumiem. Runājot par to, kas ņemts no spēlēm, kontekstā ar kinematogrāfiju, nedrīkst nepieminēt kameras darbu, kas raksturojam kā cauri sienām, simbolismam, laikam un telpai ceļojošas kameras; spēles kameras leņķu replicējošs darbs. Acis priecē no tieši šie no spēles ņemtie kameru leņķi, kuri rada apjukumu, sirreālismu (pats stāsts arī grauj realitāšu robežas) un notiekošā dinamiku, ar savu īpatnēju kustības brīvību kairinot periferiālo redzi, kas, savukārt, kairina fantāziju ar domām: vai tur kaut kas bija, vai man rādījās? Tas savukārt rada spēcīgu devu papildus šausmu.
Pamestās Silent Hill pilsētas (prātā nāk uzreiz pamestu pilsētu simbolisms) estētika ir ieturēta otrās spēles vizuālajās vērtībās, klāt ņemot pirmās spēles elementus pilsētvides un notikumu atveidošanai. Kā interesanta kameras darbība ir jāizceļ kustības sinhronizēšana ar gaismas stara kustību, tādējādi piedāvājot videospēļu vizuālo estētiku, dramatiskumu. Šāda pasaule ir skatāma, kad spēlētājs aplūko spēli caur free look opciju.
Runājot par tēliem – antagonisti pamatā ir no Silent Hill 2 un arī no pirmās daļas (bērniņi un apkopējs, vaboles). Bet, tā kā stāsts ir par pirmo un trešo spēli, tas nozīmē to, ka personības arīdzan ir no pirmās un trešās spēles, bet pamatā no pirmās: Šērona (spēlē - Šerila) policiste Sibila, Roze (pilda Harry Mason funkciju), kulta līdere (spēlē viņa bija Alesas mamma), māsiņa, Alesa (spēlē bija viņas manifestācijas maza bērna veidolā, bet filmā ir izveidota otra personība – Tumšā Alesas puse).
Šausmas – šī filma ir drāmas un psiholoģisku šausmu apvienojums, līdz ar to jārunā – kas tad te tik ļoti biedējošs? Atbilde: bezpalīdzība: no pilsētas izkļūt nevar, nepārtraukti uzglūn neizprotama, šaušalīga tumsa, mobilie telefoni īsti nedarbojas, fantāzija miglā rada grotesku tēlu figūras… - esi tikai tu pats un tavas bailes – perfekts šausmu radīšanas kokteilis Āzijas izpratnē (spēles radīja japāņi, kuri tajās aiz amerikāniskā settinga ielikuši tīrasiņu J-Horror).
Runājot par mūziku – protams, ka tā ir lieta, kura stāstam un interesantajam kameras darbam pievieno papildus atmosfēru. Šajā gadījumā mums ir agresīvas, aukstas Industrial mūzikas apvienojums ar šaušalīgu Dark Ambient/Ambient, kam klāt pieliktas melanholiskas pasāžas, kuras rada sapnim līdzīgu atmosfēru. Kā interesantas detaļas, spēļu mūzikas adaptācijā filmā: Rozes mašīnā, kad viņa ar meitiņu brauc uz Silent Hill, skan mūzika no 3. spēles, kura arīdzan skanēja mašīnā; kā arī bārā pie degvielas uzpildes stacijas skan mūzika no Silent Hill spēlēm. Bet, bez šiem interesantajiem mūzikas adaptācijas elementiem, arī visu pārējo filmas muzikālo recepti veido minēto žanru mūzika no spēlēm. Mūzika, kura ir krāšņākā no visām filmas mūzikām, kādu esmu dzirdējis un baudījis. Vairāk par Silent Hill mūziku esmu runājis šeit: http://klab.lv/users/disfigurator/782.html ( ... tālāk ... )

Pirmo reizi runājot par šo Adrian Lyne filmu, netiku pret to bijis pienācīgi izzinošs un informējošs - sajūsma par filmu pirmajā gadījumā radīja zemas kvalitātes rakstu. Jā, protams, ka filma ietekmēja Silent Hill universu un protams, ka tā vizuālo šausmu mēdiju valodā ieviesa iepriekšējā rakstā minēto jauninājumu. Bet ko tas īsti pasaka par filmu un tajā esošo? Tā īsti neko...

Stāsts:
Īsumā - Vjetnamas kara veterāns ved vienkāršu, idillisku un dvēseliski siltu dzīvi - iet uz darbu pastā un tur, kā arī mājās, viņu sagaida mīlēta, rūpju un mīlestības pilna sieviete. Bet paralēli šai idillei ir vēl vairākas protagonista esības dažādos savas dzīves laika posmos un viņa šausmīgākie murgi nav vis sapnis - tas ir viņš pats! "The most frightening thing about Jacob Singer's nightmare is that he isn't dreaming."
Stāsts ir par cilvēka psihi un nāves uztveri, kura glīti savienota ar Austrumu un arī kristietības priekšstatiem par nāvi un pēcnāvi, dvēseles ceļošanu uz pēcnāves dzīvi. Stāstu var mēģināt sadalīt trijās daļās - trīs protagonista dzīves laika posmos, trīs realitātēs: dzīve ar sievu un trim bērniem; Vjetnamas karš, kura traumas atstājušas pamatīgu iespaidu uz trešo esību, kura ir dzīve ar citu sievieti, kuru iepazinis pēc kara un pēc tam, kad sieva viņu izmetusi no savas dzīves. Vēl var pievienot vienu atsevišķu, pastāvīgu, vienmēr līdzi esošu realitāti un prāta instanci: nāve. Pirmajā dzīves posmā protagonists ir mīlošs vīrs un tēvs 3(2) bērniem; karā - ierindnieks; trešajā - pamatposmā - pastnieks ar iepriekšējo posmu atmiņām. Bet šīs trīs filmas būtības nav saistītas vienotā hronoloģiskā ritējumā, t.i., nav tā, ka posmi cits citu secīgi mainītu, veidojot stāstījumu - Jacob's prāts filmā nepārtraukti šaudās pa šiem dzīves posmiem, izdzīvojot notikumus no jauna - vienu brīdi stāsts ir par pirmo posmu, pēcāk par trešo un tad par otro, bet tad kārtība mainās - stāsts par trešo posmu, tad pirmo un otro un pēcāk kārtība mainās atkal. Ar šādu struktūru filma rada apjukumu, sirreālisma izjūtu un rosina skatītājā sekošanu sev līdzi, lai izprastu un atrastu kopīgu skalu, pēc kuras definēt filmas laika ritējumu.

Kinematogrāfija:
Progress filmā/stāstā vērojams kaut vai tīri sekojot tam līdzi un domājot, vai arī ievērojot kino valodas paņēmienus - kopīgus elementus, kuri savieno šos četrus hronoloģiski analizējamos laikus/stāstus - pārtrauktos un savstarpēji sajauktos, mijiedarbojošos fragmentos, kur katrs no tiem rit savu laiku, kurš tiek pārtraukts ar pēkšņu prāta ceļojumu citā instancē, lai pēcāk atsāktos pārtrauktājā vietā ja ne hronoloģiski, tad vai nu idejiski, vai simboliski, vai vēstoši. Kinematogrāfiski šāda ceļošana ir nodrošināta ar dažādām detaļām: elementiem, kuri savstarpēji savieno visas protagonista prāta esības. Tādiem kā tuvinātiem (zoom +) un attālinātiem (zoom -) tuvplāniem, kuri sasaista un veido subjektīvo realitāšu pārejas; notikumi - aizmigšana/atslēgšanās, piemēram, - kuri katalizē pārejas uz šīm šķietami sapņainajām vietām, radot sajūtu, ka nav iespējams noteikt kura no īstenībām ir patiesā, bet kura ir atmiņas un vīzijas, sapnis... Līdzīgu funkciju pilda arī kadrējumi, kuros esošā vide vai priekšmeti saista šos posmus, u.c. Un kopā šīs stāsta puzles detaļas, apvienotas ar minētajām kinematogrāfiskajām gudrībām, veido kopīgu stāstu un kino - prāta cīņu ar nāvi un saviem iekšējiem dēmoniem - parādību, kura ir daudzkārt baisāka par jebkuru fikciju, jo no tās nevar aizbēgt, jo tā dēmoniskā parādība esi tu pats un tavas iekšējās cīņas ar to, kas tevi saista un notur pie fiziskās pasaules. Bet šī parādība ne vienmēr ir ar dēmonisku, baisu dabu - viss ir atkarīgs no subjekta. ( ... tālāk ... )

B budžeta filma, kura uzņemta 1996. gadā, bet plašāku dienas gaismu ieraudzījusi tikai 2005. gadā. Filma ir ar šī gala budžeta kino raksturīgajiem tīriem settingiem bez specefektiem (dabīgumu) un tā balstīta uz labā un ļaunā tuvcīņām globālas dominantes dēļ, kur ļaunums nāk ne gluži no šī izplatījuma (šī Realma) un kur tas tiecas pēc varas mūsu Realmā. Ja tas neskan nedaudz aizdomīgi pazīstami, tad norādīšu tieši: Mortal Kombat!
Tieši MK sajūta ir sajūtāma viscaur filmā jau no paša sākuma! Tiesa, sākotnēji nesapratu, kas to sajūtu rada, līdz filmas laikā konstatēju: to rada ļaundabīgi, amerikanizēti Šaolin mūki, stāsts ar vairākiem paralēliem Realmiem, Quai Chin (ja pareizi saklausīju) tēls (iekš MK4 ir Quan Chi), protagonists Lang (aktieris: Ho-Sung Pak) ar savu audiālo un vizuālo līdzību Earth Realm pārstāvim Liu Kang. Patiesībā līdzība ir vairāk kā tikai līdzība - videospēlēs viņš ir tas, kurš Liu Kang (videoliecība iz 1992. gada - Action zelta laikiem), līdz ar to, filmā ir arī nedaudz kaitinošie kaujas izsaucieni un kopsaucējs ir arī personības totēmiskais dzīvnieks - pūķis). Līdzīgi ir arī ar vienu no galvenajiem antagonistiem ar savu līdzību Baraka - aktieris Richard Divizio šajā filmā spēlē tēlu, kurš ir subordinēts tieši zem galvenā ļaunuma, bet Mortal Kombat videospēlēs viņš ir tas, kurš digitalizēts Baraka, Kano un Quan Chi.
Pārsvarā šīs līdzības līdz galam apzināju tikai filmas otrajā pusē, lai gan jau sākuma titros pamanīju pazīstamos uzvārdus - Pesina un Divizio. Tāpat teju nekaunīgi MK sajūtu piedāvā antagoniste ar sejas masku un pārīti glītu Sai (Mileena, FTW), kā arī urbānās notikumu un kauju vietas un senā apvienojums ar moderno pasauli (leģendas mūsdienu urbanizētajā vidē) un daļēji arī mūzika un ASV kino skatījums uz Austrumu cīņu mākslu filosofiju/leģendām kā tāds. Jāsaka, ka vēl MK sajūtu nodrošina arī protagonista loma - izredzētais cīņai ar gandrīz bezķermenisku ļaunumu.

[offtopic]
Pie filmas tiku, pērkot to iekš Rimi tajā papīra iepakojumā pa 59 santīmiem. Kāpēc to pieminu? Diemžēl, Videoleader atkal klaji demonstrē savu izkropļoto biznesa politiku: šoreiz priekšroka krievu/lietuviešu valodām ir dota pat tādā līmenī, ka oriģinālvalodas (angļu) skaņa filmas otrajā pusē (līdz ar nonākšanu Quai Chin Realmā @ 01:08:14) gluži vienkārši pazūd, kamēr krievu un lietuviešu skaņas turpina eksistēt abpus Realmiem. Līdz šim citās filmās viņi vienkārši meloja - uz vāciņa bija minēts, ka filmas oriģinālskaņa ir 5.1 formātā, bet realitātē viņi oriģinālskaņu vienkārši pārkodēja uz Stereo, lai taupītu diska vietu, droši vien, vai arī, lai nodrošinātu ātrāku ražošanu. Un protams, ka krievu skaņai bija 5.1 formāts. Bet te - oriģinālskaņa tiek vienkārši fatalizēta, filmas otrajā pusē, liekot skatītājam izvēlēties citu likteni. Nepērciet Video Leader produkciju, ja vien tas Latvijas DVD tirgū būtu iespējams... Monopols rada Anālpolu, šķiet.
[/offtopic]( ... tālāk ... )

Dienvidkorejiešu režisora Kim Sung-ho filma Geoul sokeuro (jeb "Into The Mirror") žanriski ir Detektīva krustojums ar Horror, bet pēc būtības ir oriģināla filma, kura daudzās, senās filmās aplūkotās spoguļu šausmas definēja citā pakāpē, piedāvājot skatītājam smalku spoguļattēla psiholoģisko interpretāciju. Tā ir viena no interesantākajām filmām ne tikai stāsta, bet arī (tieši) kinematogrāfiskā izpildījuma ziņā.
Filmas stāsts ir par slepkavību, tās izmeklēšanu un paralēlu cilvēka esību abās spoguļa pusēs - par cilvēka atspulgiem ne tikai fiziska spoguļattēla veidolā, bet arī (un vairāk) par tā atspulgiem psiholoģiskā kontekstā, kā arī sabiedrībā un vidē. Tāpat filma ir par spoguli kā logu starp šizofrēniski paralēli eksistējošām pasaulēm, kurās paralēlie tēli satiekas tajā brīdī, kad tie viens uz otru skatās spogulī. Un viena no filmas stāsta šķautnēm - "aizspogulija" jeb spoguļa otrā puse kā paralēls izplatījums, kurā dzīvi ved mūsu paralēlās personības ar fizisku ietekmi uz šaipus spogulim esošo spoguļattēlu vai arī kā vieta, kur viena mūsu esības daļa ved un turpina vest dzīvi pēc otras esības daļas bojāejas. Vieta, kura katram ir citāda – tāda, kādu to atspoguļo aplūkojamā subjekta psihe.
Filmas vērtību ceļ ne tikai spoguļa šausmināšana ar dažādiem lieliskiem kinematogrāfiskajiem trikiem, bet arī tas, ka filma ir arī par cilvēka psihi un tās glorificēto, mītizēto un mistificēto saistību ar spoguļattēlu gan tieši, gan metaforiski. Filmā ir ne tikai nozieguma un vaininieku pētniecība, bet arī cilvēka psihes, uztveres un paralēlā izziņa. Bet tas ir tikai stāsts - protams, pats par sevi tas ir aizraujošs, saistošs un labi nostrādāts, bet pašlaik runāju par filmu - kino mediju, kurš kādu stāstu padara par labu vai sliktu kino. Un šis, kā varat noprast, ir lieliska kino piemērs.

Kinematogrāfiski šīs spoguļpasaules mijiedarbojas tāpat kā stāstā jau no paša filmas sākuma, kad kamera eleganti ceļo no vienas spoguļrealitātes uz otru. Vērīgs skatītājs noteikti pamanīs sevis lutināšanu ar daudzajām detaļām filmas laikā - piemēram, daudz lietu un ainu tiek rādītas spoguļattēlā, tādējādi norādot un simbolizējot skatu uz mūsu pasauli no spoguļa otrās puses; filmā novērojamas vairāk vai mazāk izteiktas, vairāk vai mazāk simboliskas pārejas no vienas spoguļa puses uz otru, spēlējoties ar notikumu interpretāciju un simbolismu.
Bet bez spēlēm ar šausminoši labi atstarojošām virsmām, filmā ir arī kinematogrāfiskas rotaļas ap cilvēcības spoguļiem sabiedrībā - bieži taču novērojam to, ka cilvēki vēlas līdzināties citiem, kurus izvēlējušies par saviem etaloniem - apzināti vai neapzināti kopējot tos, tādējādi radot dzīvus to spoguļattēlus. Sevišķi jau nu tīņu vecumā, kad jaunā personība izvēlas sev elku. Režisors Kim Sung-ho piedāvā arī šādu gardu spoguļa un cilvēcības metaforu, simbolismu, kurš savā kinematogrāfiskajā izpildījumā dažbrīd lieliski konfliktē ar vispārpieņemto ainas un kadrējuma struktūru, radot gardu maindfaku - piemēram, simetriski iekārtotie detektīvu galdi, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, norādot uz muļķīgā detektīva tieksmi būt par sava vadītāja spoguli; dvīņu modeles ar simetriskiem tērpiem, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, nemaz nerunājot par simbolisko dvīņu spoguļbūtību kā tādu – lieta, kura filmā ir vairāk kā eleganti apspēlēta. ( ... tālāk ... )