Diapozitīvs

Manuprāt, ikvienam kino skatītājam ir skaidri zināma termina „remake” definīcija. Ja ne, atkārtosim: „Remake is a creation that is created again or anew”(viena no lakoniskākajām definīcijām). Saviem vārdiem - rimeiks ir jau eksistējošas lietas radīšana, kopējot eksistējošās lietas elementus, un saturu - ar mērķi (šeit jau sākas izpratnes dažādības un problēmas) vecajam piešķirt modernus elementus, dažkārt bagātinot saturu ar jaunpieliktiem elementiem. Citiem vārdiem to varētu saukt par konsolidācijas (termina juridiskajā izpratnē – apvienot abus radīšanas laikus/radījumus, aizstājot par nederīgiem uzskatītus elementus ar jauniem – moderniem un darbotiesspējīgiem) mēģinājumu. Konsolidācija – vieni varētu teikt, ka tieši šis ir mērķis, taču es uzstāšu uz ko citu – acīm redzama komercija. Kādi ir apsvērumi? ( ... tālāk ... )

Filma iz plaukta, kurā dzīvojas ne gluži manas sviestmaizītes un tējas tases ("not my cup of tea"), kuru pamanīju vien nosaukuma dēļ - The Indian Runner. Pamanīju savas apsēstības un fetiša dēļ - Silent Hill, konkrēti šajā sakarībā (skat "bradājumā fiksētās nianses"). Lieta sekojoša - iekš pirmās Silent Hill spēles atrodams veikaliņš ar tādu pat nosaukumu (tajā, tāpat kā vienā veikalā filmā, tirgo autentiskos indiāņu kultūrpriekšmetus un ādas izstrādājumus; ja pareizi atminos, identisks bija arī veikaliņa uzraksta fonts), kuru uzreiz atminējos, ieraugot filmas nosaukumu.
Zinot, ka Team Silent prasmīgi savā radījumā ir inkorporējusi dažādu mākslas darbu elementus (daži zināmākie piemēri: Alice In Wonderland, Wizard Of Oz, Kinga (no šī daudz lietas ņemtas, piemēram, plakāts "Study Dammit!", filma Carrie) Pet Cemetery, Bredberija iela un daudzus citus mākslas dižgarus un viņu darbu elementus) un idejas - nolēmu to noskatīties un labi, ka tā: daži elementi iz Silent Hill universa (jebšu otrādāk - iekš SH universa inkorporētie) bija atrodami filmā, piemēram, klusi spriedzes brīži, kuri būvēti uz akcentētu ambiento troksni, kurš veido ritmisku paternu, ar kādu mūs biedē SH - tādi kā sliežu klaudzoņa, ventilatora troksnis, u.tml; tēlu mijiedarbība, kuri ir visnotaļ eleganti attīstīti, sevišķi "ļaunais" tēls, kurš šķiet bīstams pat brīžos, kad tas komunicē ar saviem tuviniekiem - izcili sabalansēts negāciju tēls, kurš iemieso dzīvniecisku pietāti pret fiziski pārāko; mazā pilsētiņa - tās vaigs ir visai līdzīgs Silent Hill pilsētiņas vaigam.

Ir vēl dažas līdzības, taču, ja izraisīju jūsos interesi, nevēlos sabojāt atklāšanas priekus.
Runājot par filmu - diždarbs tas nav, taču ir pietiekami labs, uz tēliem un stāstu balstīts "TV gabals"/drāma, lai to vērtētu ar 7/10 (figurē arī iekšējie dēmoni, taču ne Horror līmeņa), tātad, gana labs, lai to skatītos - it īpaši gadījumā, ja esam ar Silent Hill universa fīliju sirgstoši indivīdi. ( EDIT@12:16 - SH universa saknes )

Kino par pasaules sliktāko režisoru (?) Edward D. Wood Jr., kurš spārda gan ar savu stāstu, gan ar stilistiku - tā ne tikai stāsta par laiku pirms vairākām dekādēm, bet arī atdarina to laiku kinematogrāfiju (klasiski slīdoša kadru maiņa, butaforijas, u.tml.), šausmu izklaidi un romantiku, piedāvājot vairākus reanimētus izcilus tēlus, tādus kā Dracula, veco kinematogrāfiju (kā tēlu), Vampiria sievišķi - groteski pavedinošo, gaumīgi estētisko, sevis parodējošo dāmu, kā arī daudzus citus vārdus iz kino vēstures. Rezultāts: šausmu filmu sākumskola, gaumīgi kombinēta ar Holivudas pašironiju, Tim Burton romantiski drūmo jebšu groteski-barokaini-gotisko filmēšanas stilu (pareizāk sakot - rezultātu), komēdiju, satīru un drāmu. Taču visvairāk man patika filmā iemiesotā Horror klasika - Dracula aktiera atveidotājs un tā dialogi gan par, gan ārpus tēmas, vienkārši spārda pakaļu bez mitas! Ed Wood laikā tiek atspoguļota daļa no režisora dzīves un filmas Plan 9 from Outer Space (1959) tapšanas process.
Pēc filmas noskatīšanās ir tikai daži, taču ļoti spēcīgi secinājumi. Vienu var ietērpt iekš slēptajiem smailijiem iz draugiem.lv, attiecinot tos pret Vampiria tēlu; otrs - rodas pamatīgs stimuls un kāre pēc šausmu filmu klasikas - tās, kurā valdīja Dracula, Wolfman, Frankenstein, Vampiria...

8/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=51U0f4VKXIg

Ir visnotaļ bezjēdzīgi tā ņemt un mēģināt apskatīt tāda režisora darbus kā Linčs, jo pārāk daudz dažādās jēgās un virzienos var rakt, tā arī pasakot to pašu, vai to pašu neko - brīva vieta jūsu interpretācijām, gara un simbolu lidojumam, to atšifrēšanai un vizuāli audiālām baudām. Taču jēga ir - runāt par labu kino ar sarežģīti struktūru tā centrā, lai gan daudzi šī gala kino sauc par slimas, kaķēnu māti apēdušas kucītes murgiem - tā nu tas varētu būt, ja skatītājs nav sagatavojies atbrīvoties no iekšējās prāta kontroles/aizmirst prātu, sapratu, loģiku un šo būšanu cenzūru, un ļauties notiekošā ietekmei dziļākā sevis būtībā.
Taču varu mēģināt - filmas raksturelementi tā kā būtu: ahronoloģija, mistērija, sirreālisma elementi, Horror, romantiska drāma, trilleris, shitload of mindfuck, kā arī Linča kinematogrāfijas īpašais rokraksts, par kuru neņemšos daudz spriest, jo pārlieku stipri par maz esmu saskāries ar viņa filmām (šī būt pirmā).
Šo kino, kā jau sirreālām un sarežģītām filmām pieklājas, ieteicams baudīt gan ar prātu, gan (un tieši vairāk) ar dvēseli un sajūtām - ja jēgu definējošie un skaidrojošie simboli un notikumu ķēde, tās pavedieni un posmi netiks atrasti un galvā būs pulku caurumi no maindfaka (kas ir vēl viena sirreālā kino priekšrocība), paliks bauda dvēselei, kuru sniedz Linča filmtaisīšanas savādais un mistēriskais, šausminošais, dažkārt pat ļoti šausminošais rokraksts, kas spējīgs radīt kapitālu un dažviet grotesku atmosfēru. Un ja būs vēlēšanās - loģikas paliekas filmā varēs meklēt un atrast nākamajās skatīšanās reizēs.

8/10 par Horror elementiem (sevišķi beigu daļā), stāsta sarežģītību un tā salīdzinošo daudzveidību, romantiskajām ainām un abstrakcionismu. Filma i prātam, i dvēselei.

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Tikko, tīri savas intereses pēc lasot rakstu par sirreālismu, atskārtu vēl vienu lietu, kas ir kopīga vairumam manām mīļākajām filmām un videospēlēm. Jā, tas ir sirreālisms, kurš dabīgi un nemanāmi iezagies manā dzīvē caur dažādām vairāk vai mazāk sirreālām filmām un videospēlēm (paraugi iz spēlēm būtu Silent Hill, Hellnight, Fatal Frame, Forbidden Siren), kuras dabiskā kārtā kļuva par favorītēm. Taču tikai tagad apjautu, ka esmu atradis vēl vienu vienojošo elementu bez psiholoģijas - arī sirreālismā iesaistīta lieta, kura man tuva, kopā ar manu visnotaļ asociālo dabu, u.c.
( ... tālāk ... )

Tīkams un domas pilns Sci-fi gabals, kuru sarakstījis William Gibson, balstoties uz savu darbu, nedaudz apcērpot to; kuru filmas formātā ar kameru palīdzību pārtulkojis režisors Robert Longo. Koncepts īsumā: tehnoloģiju nākotne un humanitāra kiberesība pasaulē, kurā galveno lomu atveido Keanu Reeves, kas ar savu personību pagātnē aiznes daļiņu Matrix kvalitāšu.
Kopš paša skatīšanās sākuma mani pārņēma izteikta astoņdesmito/deviņdesmito gadu sajūta, lai gan nebiju skatījies filmas datumu un neesmu pazīstams ar literātu - to panāca šīm dekādēm raksturīgais nākotnes atainojums filmā: tumša nākotne dekadences varā, kur kontroli ar tehnoloģiju palīdzību pārņem globālas korporācijas ar savtīgiem nolūkiem, pret kurām cīnās pagrīdes organizācijas kiberpanku veidolā (LoTek). Citiem vārdiem - stilistika, kura man ir tuva tīri savas estētikas dēļ, kura iemiesota arī tādās pērlēs kā The Terminator, RoboCop un Total Recall. Salīdzinu ar minētajām filmām ne gluži tāpat vien - visas tās vieno viens pamatkauls: cilvēks sagrautā un tumšā tehnoloģiju nākotnē, cīņā par esību, kā arī šajās kulta filmās vairāk vai mazāk figurē panki. Šajā filmā - cīņa ar eksistenci, kuras atslēga burtiski lejupielādēta protagonista galvā un aizņem daudz vairāk kapacitātes, nekā smadzenes ilgstoši spēj uzturēt, kas rada filmas ātrumu - izdzīvošanas un cilvēces esības tiesību sprints Vs Yakuza un globālo korporāciju garie instrumenti. Un bez interesantā filmas stāsta (kaut vai pati doma par smadzeņu kapacitāti ir interesanta), kuru dekorē deviņdesmito un B kino lieliskā atmosfēra un estētika, tīkams ir arī skaņas celiņš (izdevās pat atpazīt KMFDM, lai gan esmu šos klausījies tikai reizes 4-5, iekš Mortal Kombat filmas OST vai Spawn filmas OST - īsti neatminos, bet šķiet, ka tomēr MK) un pats astoņdesmito/deviņdesmito gadu atmosfēras pilnais kibarpancīgais humānisma Vs tehnoloģiju settings kā tāds. Un kas ir pats labākais šajā stāstā: labā filma nopērkama lielveikalos 59 santīmu iepakojumā.
Lieliska filma ar astoņdesmito/deviņdesmito gadu nepārspējāmo estētiku un labu - tiešām tīkamu stāstu.

Johnny Mnemonic: [swipes a pile of circuit boards and components off the desk and says to no one in particular] I need a Sino-logic 16.
Jane: [runs around the computer warehouse finding everything he calls for]
Johnny Mnemonic: Sogo 7 Data Gloves, a GPL stealth module, one Burdine intelligent translator... Thompson iPhone.

/10