Diapozitīvs

Es te tā domāju – va vellos, esmu Horror fans. Nē, par to īstenībā nedomāju, tā ir pašsaprotama lieta. Lieta tāda – derētu noskatīties Padomju šausmu filmu skolas paraugus, ne? Nu, par paraugiem varbūt arī varētu nerunāt, ņemto vērā to, ka IMDb izsniedz mums tikai 8 filmas, kuru skaitā ir arī viena no Latvijas PSR. T.i., Padomju savienībai nebija pietiekami daudz pieredzes, lai varētu teikt, ka šiem ir bijusi sava īpašā Horror skola ar īpašajām kinematogrāfijas tradīcijām un tematiku. Var jau būt, ka kļūdos – to nu es zināšu tikai pēc šo filmu noskatīšanās. Īstenībā - ja būtu man visaptverošas zināšanas par šī gala kino… – esmu novērojis, ka Tarkovskim nedaudz piemīt daži šausmu elementi, kuri sevišķi redzami iekš Solaris. Šādā atšķaidītā kontekstā varbūt arī varētu runāt par PSRS Horror tradīcijām. T.i., varbūt tādas būtu sazīmējamas? Tātad: ( Here be movies )

Oh, my – cik labs kino! Ar kuru galu lai sāk? Ar sociālo satīru? Varbūt ar militārismu? Varbūt ar tiem filmas elementiem, kuri ir kopīgi ar manu all-time favorīte universu vārdā Silent Hill? Varbūt vienkārši sākt ar miglu? Varbūt ar spēcīgo tēlu aprakstīšanu? Hmmm, varbūt uzreiz ķerties klāt pie piesātināti tumšās, taču reizē arī savādi maigās atmosfēras, kura iemieso mistēriju, dekadenci un šausmas? Nudien, nezinu!
Sākšu jau laikam ar to, ar ko šī filma man šķita ļoti pievilcīga esam. Pirmkārt – Stīvena Kinga darba „Mist” ekranizējums. Uzreiz jāsaka - filma veido noslēgtu universu sevī, līdz ar to grāmatas zinātājiem nevajadzētu rasties īpašām problēmām ar ekranizāciju, ja vien šiem nebūs kārtējā cemme par to, ka nav piepildīti viņu slapjie sapņi vīziju kalni un pašizsfantazētās ainas, kas faktiski nav reāli. Man kā kino cienītājam, skatoties filmu ne mirkli nešķita, ka tā sniedzas ārpus savas būtības/rāmja, nesajutu, ka tā spiež uz oriģināldarbu (noveli) vai kādu cita mēdija darbu, lai šo filmu izprastu (Bunell). Tātad, ir noslēgts universs, kura beigas ir ar to gardo neatrisinātā noslēpuma garšu, kas allaž vandās galvā un liek domāt: „kas īsti notika?”
Otrkārt – filma sevī apvieno vairākus žanrus un ir gards to salikums jeb kokteilis – ir mums gan drāma, gan Horror, gan Mystery, gan Fantasy, gan katastrofu filma. Vismaz 5 episki stingri žanri, uz kuru pamata būvēts Kinga stāsta vizuālais izpildījums, pie kura piestrādājis arī Kings. Kokteilis, kuram piemīt potenciāls apmierināt plašu nopietna kino cienītāju pulku. Bet visvairāk mani, protams, priecē šī filmas bezkaunīgā uzdrīkstēšanās būt tik solīdi atmosfēriskai un baisai starp rindām – gluži kā necaursitamā Silent Hill atmosfēra. Arī šeit ir migla, kas vien jau spēlējas ar filmas saturu un angļu vārdu „Mystery”; migla, kas pārņem pasauli un ierasto idilli nomaina pret neiedomājamām un izcili radītām šausmām, kuras struktūras ziņā ir gan ļoti J-Horroriskas, gan arī ASV-Horroriskas, taču ar to īpašo Kinga šausmu izpratni, kas Holivudas Horror kino skolai piešķir kaut kādu zināmu vērtību – pat intelektuālu un estētisku vērtību. ( Scene 35 )

Ja nu ir kāds māksliniecisks porņiks ar savu domu un odziņu, tad tam vajadzētu būt Behind The Green Door - filma, kurā ir gan mistērija, gan mākslinieciskums, gan ideja, gan porn, gan nedaudz tehniskas izvirtības (neierasts skaņas celiņš un krāsainas, psihodēlas ejakulācijas).
Citāts: Two men enter a fast food place. The owner asks them about a mysterious matter. After some considerations, one of the two guys accepts to tell the story. Here starts a long flashback: the two men are in a terrace, next to a lake, and one is telling the other a story. A woman sits at a table nearby. Later the same woman is kidnapped. When the blindfold is removed, a woman welcomes her. After a relaxing massage, she is accompanied by 6 women, into a stage, in front of masked men, and women of all kinds. A speaker explains that the woman will be pleased, by all means. The 6 women first, and later some men make love to her, while the audience progressively move into a orgy. This is the end of the flashback. The owner of the fast food place asks what happened after that time, but the men refuse to tell... Written by Andrea Pasqua {pasqua@sna.com}
Un kas vēl bija jautri - reiz organizēju pie sevis filmu vakaru un tad pienāca jau nakts un kārtējais mirklis izdomāt, ko skatīties. Izdomājām - pareizi - skatīties Behind A Green Door. Skatītāji: 2 vīrieškārtas cilvēki un 2 vai 3 mazpazīstamas (tikai nedaudz kopā pavadīts laiks - saietos, piemēram) dāmas (iz foruma). Pēc filmas domājām - WTF: kāpēc mēs skatījāmies? Nu neko - smiekls un pozitīvas atmiņas garantētas, xexe
( Paracoccidioidomicosisproctitissarcomucosis - Sexologic coitamination to bisexual fat fornication with an anorexic lesbian, both with clit orgasmic vaginal & pleasure dispareuniavesselcongetion )

Zālīti esam mēģinājuši gandrīz visi, ne? Un nemaz nerunājot par alkoholu vai citām „vieglajām” draņķībām. Requiem For A Dream – daudzu slavēta filma, kas atrodama pat iekš IMDb Top 250, pašreiz iekš 67. vietas. Domāju, ka tas triviāla un idiotiski tizla iemesla dēļ – filma pretendē uz visnotaļ tiešu un ārkārtīgi ticamu topošā narkomāna dzīves atveidojumu un tieši ar šo elementu „izbrauc” uz augsto vērtējumu pusi. Jā… Ciest nevaru īstenībā to, ja kāds cenšas būt skolotājs vai cits kroplis, kas ielīdis starp rindām un cenšas mācīt (vēl vairāk neciešu tirliņus, kuri filmas un grāmatas uztver par mācību līdzekli savas morāles un uzskatu veidošanai – cilvēki bez sava „Es”, masu produkts, konveijera brāķi un lielgabalu gaļas, bļe) un arī šajā filmā ir sajūtama tendence kaut kur starp 25 kadriem sekundē – nedari to un šo, tas noved pie tā un tā. Par šo, patiesībā, ir visa filma – par idiotiem, kuri neredz tiešo, nepastarpināto saiti starp rīcību un sekām. Tieši tamdēļ arī man izpalika aizkustinoša līdzjūtība pret filmas tēliem, kuru daudzi iekš šīs visnotaļ smagās drāmas atrod – nejūtu nekādas simpātijas pret retārdiem, kuri nonarkojas labprātīgi - kropļi vien ir un derētu šiem visiem uz Jāņiem nonarkoties un savstarpēji nobraukties – jā, nevis citus nobraukt, bet vienam otru. Uztaisīt Deģenerātmageddonu – piere pret pieri. Bet nu – protu arī distancēties no šī uzmācīgā, aizkadrā mītošā skolotāja, kurš stāsta pašsaprotamas lietas, un izbaudīt kinematogrāfiskos jaukumus, kuri šeit netrūkst – šos nositamos deģenerātus filma prot parādīt visnotaļ izteiksmīgi: uzdzīves aptumšoti prāti bez jebkādas sociālās lietderības vandās pa planētu, degradējot vidi sev apkārt, nodarot pāri tuviniekiem un vienīgo laimību tverot ķīmiskā ceļā. ( The Downward Spiral )

Vazājoties pa PSRS gala Aukstā kara ēras mantojuma telpām, var mēģināt iztēloties sevi dzīvojam kādā PSRS patvertnē - sevišķi, ja esi lasījis kādu no Civilās aizsardzības grāmatiņām. Ja ne - lielākajās patvertnēs ir arī izvietoti informatīvi plakāti ar nepieciešamāko informāciju. Bet kā ir (bija) ar otrā gala Aukstā kara politiku? PSRS sargājās no ASV, savukārt ASV no PSRS, loģiski. Un par ASV patvertņu būšanām var paskatīties šajā Aukstā kara ēras ASV dokumentālajā filmā par to, kā un ko darīt, ja rodas nepieciešamība izmantot patvertnes. ( Nuk'em )

Te nedaudz pamuldēju par filmām, kuras satur sevī ko vairāk par popkornam piemērotu Holivudas ražojuma izklaidi vakaram, kad negribas domāt. Šajās filmās ir viss nepieciešamais, lai skatītājam izraisītu pastiprinātu smadzeņu aktivitāti un pat jaunu šūnu veidošanos tajās, pie reizes uzrunājot zemapziņas un dvēseles līmeņos. Ierakstā minu arī vairākas filmas, kuras esmu šeit laika gaitā recenzējis. Tātad, pie reizes tas ir arī sava veida radošās darbības apkopojums:
http://www.revolution.lv/viewtopic.php?f=51&t=1467&p=11635#p11635

Vai tas ir tikai slikts sapnis vai nakts murgi, vai arī paranormāls sapnis? Varbūt psihiskas slimības veicinātas ilūzijas vai "vienkārši" - pārdabisks un gandrīz nemateriāls ļaunums Fredija veidolā, kurš pie miesas un spēka tiek tikai ar cilvēku murgu palīdzību, kuri viņu baro ar savām bailēm tieši kā Lietuvēnu!?
Es spiestu uz pēdējo versiju, apvienojot to ar līdz filmas radīšanai un mūsdienām zināmo par tādu cilvēka miega paškontroles spēju kā Lucid Dreaming jebšu apzinātā sapņošana, jeb kontrolētie sapņi. Taču šeit kontroli dala gan Fredijs, gan sapņotāji, pamīšus apmainoties ar kontroles paketi.
Jāsaka, ka filma ir kvalitatīva ASV parauga Horror/Fantasy filma, kura paņem gan ar savu sapņu pasaules, gan ar "realitātes" stāstiem, kuri savijas. Realitāti lieku pēdiņās, jo iekš apzinātās sapņošanas cilvēks var neapzināties savu nomodā esamību un, ja neveic tā saukto reality check, viņš var pastrādāt dažādas muļķības, piemēram, iziet pa logu, pa savu virtuālo taciņu, ceļā uz, teiksim, pamestu budistu templi, realitātē nonākot uz asfalta saplēstā, asiņainā veidolā. Un ne tikai šis stāsts ir skaists. Patiesību sakot, kino veidolā tas ir daudz skaistāks, - veidotāji ir lieliski piepratuši savu arodu un no filmas 1984. gada tiek izstarots vecums. Nevis tas, kuru daudzi mūsdienu Homo Sapiens - "Sapiens" nīst un nespēj baudīt, apvainojot novecojušos specefektus, bet tas, kurš rada filmas atmosfēru! Filmā ir iestrādāta ne tikai astoņdesmito gadu šausmu filmu radīšanas tehnika, bet arī kas netveramāks: astoņdesmito mūzikas Ambientizētie paterni, dekādei raksturīgās spēles ar gaismām un kopējo filmas settingu - vientuļas savrupmājas un mistiskās šausmas. Astoņdesmito sajūta ir viens no filmas elementiem. ( One, two, Freddy's coming for you )

Kas notiek, kad Teh ultimate sadists satiek tādas pat kvalitātes Teh mazohistu? Ichi The Killer jums sniegs atbildi, neatstājot vienaldzīgu un nepadarot garlaicīgu ne sekundi!
Miike ir režisors, kurš, manuprāt, pat sviestmaizes pagatavošanu spētu parādīt tik vardarbīgi, estētiski un psiholoģiski sirreāli... Tā, ka apskrietos dūša pat rūdītam gore piekritējam, taču redzētais skaistums neļautu novērsties ne mirkli! Bet vardarbību un tās radītas šausmas viņš parāda tā, ka terminoloģijas komisijai jāliek kopā galvas, lai radītu jaunu terminu, kas filmā rādīto adekvāti atspoguļotu. Mīļi!
Domā, ka esi redzējis vardarbīgi šausminošu, tajā pat laikā saturisku filmu?Varbūt paprasi šo jautājumu Miike filmogrāfijai? Taču var jau būt, ka esi (Sin City, piemēram), bet ko par to saka, piemēram, Ichi?! Redzi, viņš raud un iet pie tā, kurš smaida līdz ausīm!

Lai gan augstāk minētais ir tīra patiesība, kuru paspilgtina garšīga vardarbības hiperbolizācija un nāve, kura liek smaidīt un sist plaukstiņas kā bērnam - filma nepaķēra tik ļoti kā Audition un Imprint. Vardarbība virs vardarbības reizēm mēdz būt tāda, pie kuras pierod jau pirmajā minūtē. Tā arī bija pavisam nedaudz šajā gadījumā - prieks skatīties, taču kaut kā pietrūkst, lai arī tēli kā allaž Miike filmās ir labi nostrādāti. Šķiet, ka nedaudz gaidīju to citu divu šeit minēto filmu glanci. Vēl jāpiezīmē arī, ka šajā filmā esošie sirreālisma elementi bija ļoti viegli sagremojami, tie nestāv blakus tādam viņa darbam kā Gozu. Bet nav godīgi tā salīdzināt, jo Gozu sekoja pēc šīs filmas. Taču vienu salīdzinājumu gan var uzskatīt par godīgu - iekš Audition un Imprint esošā vardarbība ir krāšņāka un mīļāka tā iemesla dēļ, ka tā kontrastē ar pārējo filmas būtību. Kontrasts izceļ lietas, padara tās redzamas. Beigu galā, visu laiku skatoties uz melnu, tas pēc laika šķitīs mazāk melns esam, bet pieliec blakus baltu un uzreiz cita lieta (lai gan atvainojos - varbūt nav īsti korekti salīdzināt, jo šī filma ir psiholoģiski gaļīgs trilleris, bet tās divas - uz Horror tendētas)! Līdzīgi ir šeit. ( ... tālāk ... )