Diapozitīvs

Kas notiek, kad Teh ultimate sadists satiek tādas pat kvalitātes Teh mazohistu? Ichi The Killer jums sniegs atbildi, neatstājot vienaldzīgu un nepadarot garlaicīgu ne sekundi!
Miike ir režisors, kurš, manuprāt, pat sviestmaizes pagatavošanu spētu parādīt tik vardarbīgi, estētiski un psiholoģiski sirreāli... Tā, ka apskrietos dūša pat rūdītam gore piekritējam, taču redzētais skaistums neļautu novērsties ne mirkli! Bet vardarbību un tās radītas šausmas viņš parāda tā, ka terminoloģijas komisijai jāliek kopā galvas, lai radītu jaunu terminu, kas filmā rādīto adekvāti atspoguļotu. Mīļi!
Domā, ka esi redzējis vardarbīgi šausminošu, tajā pat laikā saturisku filmu?Varbūt paprasi šo jautājumu Miike filmogrāfijai? Taču var jau būt, ka esi (Sin City, piemēram), bet ko par to saka, piemēram, Ichi?! Redzi, viņš raud un iet pie tā, kurš smaida līdz ausīm!

Lai gan augstāk minētais ir tīra patiesība, kuru paspilgtina garšīga vardarbības hiperbolizācija un nāve, kura liek smaidīt un sist plaukstiņas kā bērnam - filma nepaķēra tik ļoti kā Audition un Imprint. Vardarbība virs vardarbības reizēm mēdz būt tāda, pie kuras pierod jau pirmajā minūtē. Tā arī bija pavisam nedaudz šajā gadījumā - prieks skatīties, taču kaut kā pietrūkst, lai arī tēli kā allaž Miike filmās ir labi nostrādāti. Šķiet, ka nedaudz gaidīju to citu divu šeit minēto filmu glanci. Vēl jāpiezīmē arī, ka šajā filmā esošie sirreālisma elementi bija ļoti viegli sagremojami, tie nestāv blakus tādam viņa darbam kā Gozu. Bet nav godīgi tā salīdzināt, jo Gozu sekoja pēc šīs filmas. Taču vienu salīdzinājumu gan var uzskatīt par godīgu - iekš Audition un Imprint esošā vardarbība ir krāšņāka un mīļāka tā iemesla dēļ, ka tā kontrastē ar pārējo filmas būtību. Kontrasts izceļ lietas, padara tās redzamas. Beigu galā, visu laiku skatoties uz melnu, tas pēc laika šķitīs mazāk melns esam, bet pieliec blakus baltu un uzreiz cita lieta (lai gan atvainojos - varbūt nav īsti korekti salīdzināt, jo šī filma ir psiholoģiski gaļīgs trilleris, bet tās divas - uz Horror tendētas)! Līdzīgi ir šeit. ( ... tālāk ... )

Manuprāt, ikvienam kino skatītājam ir skaidri zināma termina „remake” definīcija. Ja ne, atkārtosim: „Remake is a creation that is created again or anew”(viena no lakoniskākajām definīcijām). Saviem vārdiem - rimeiks ir jau eksistējošas lietas radīšana, kopējot eksistējošās lietas elementus, un saturu - ar mērķi (šeit jau sākas izpratnes dažādības un problēmas) vecajam piešķirt modernus elementus, dažkārt bagātinot saturu ar jaunpieliktiem elementiem. Citiem vārdiem to varētu saukt par konsolidācijas (termina juridiskajā izpratnē – apvienot abus radīšanas laikus/radījumus, aizstājot par nederīgiem uzskatītus elementus ar jauniem – moderniem un darbotiesspējīgiem) mēģinājumu. Konsolidācija – vieni varētu teikt, ka tieši šis ir mērķis, taču es uzstāšu uz ko citu – acīm redzama komercija. Kādi ir apsvērumi? ( ... tālāk ... )

Filma iz plaukta, kurā dzīvojas ne gluži manas sviestmaizītes un tējas tases ("not my cup of tea"), kuru pamanīju vien nosaukuma dēļ - The Indian Runner. Pamanīju savas apsēstības un fetiša dēļ - Silent Hill, konkrēti šajā sakarībā (skat "bradājumā fiksētās nianses"). Lieta sekojoša - iekš pirmās Silent Hill spēles atrodams veikaliņš ar tādu pat nosaukumu (tajā, tāpat kā vienā veikalā filmā, tirgo autentiskos indiāņu kultūrpriekšmetus un ādas izstrādājumus; ja pareizi atminos, identisks bija arī veikaliņa uzraksta fonts), kuru uzreiz atminējos, ieraugot filmas nosaukumu.
Zinot, ka Team Silent prasmīgi savā radījumā ir inkorporējusi dažādu mākslas darbu elementus (daži zināmākie piemēri: Alice In Wonderland, Wizard Of Oz, Kinga (no šī daudz lietas ņemtas, piemēram, plakāts "Study Dammit!", filma Carrie) Pet Cemetery, Bredberija iela un daudzus citus mākslas dižgarus un viņu darbu elementus) un idejas - nolēmu to noskatīties un labi, ka tā: daži elementi iz Silent Hill universa (jebšu otrādāk - iekš SH universa inkorporētie) bija atrodami filmā, piemēram, klusi spriedzes brīži, kuri būvēti uz akcentētu ambiento troksni, kurš veido ritmisku paternu, ar kādu mūs biedē SH - tādi kā sliežu klaudzoņa, ventilatora troksnis, u.tml; tēlu mijiedarbība, kuri ir visnotaļ eleganti attīstīti, sevišķi "ļaunais" tēls, kurš šķiet bīstams pat brīžos, kad tas komunicē ar saviem tuviniekiem - izcili sabalansēts negāciju tēls, kurš iemieso dzīvniecisku pietāti pret fiziski pārāko; mazā pilsētiņa - tās vaigs ir visai līdzīgs Silent Hill pilsētiņas vaigam.

Ir vēl dažas līdzības, taču, ja izraisīju jūsos interesi, nevēlos sabojāt atklāšanas priekus.
Runājot par filmu - diždarbs tas nav, taču ir pietiekami labs, uz tēliem un stāstu balstīts "TV gabals"/drāma, lai to vērtētu ar 7/10 (figurē arī iekšējie dēmoni, taču ne Horror līmeņa), tātad, gana labs, lai to skatītos - it īpaši gadījumā, ja esam ar Silent Hill universa fīliju sirgstoši indivīdi. ( EDIT@12:16 - SH universa saknes )

Kino par pasaules sliktāko režisoru (?) Edward D. Wood Jr., kurš spārda gan ar savu stāstu, gan ar stilistiku - tā ne tikai stāsta par laiku pirms vairākām dekādēm, bet arī atdarina to laiku kinematogrāfiju (klasiski slīdoša kadru maiņa, butaforijas, u.tml.), šausmu izklaidi un romantiku, piedāvājot vairākus reanimētus izcilus tēlus, tādus kā Dracula, veco kinematogrāfiju (kā tēlu), Vampiria sievišķi - groteski pavedinošo, gaumīgi estētisko, sevis parodējošo dāmu, kā arī daudzus citus vārdus iz kino vēstures. Rezultāts: šausmu filmu sākumskola, gaumīgi kombinēta ar Holivudas pašironiju, Tim Burton romantiski drūmo jebšu groteski-barokaini-gotisko filmēšanas stilu (pareizāk sakot - rezultātu), komēdiju, satīru un drāmu. Taču visvairāk man patika filmā iemiesotā Horror klasika - Dracula aktiera atveidotājs un tā dialogi gan par, gan ārpus tēmas, vienkārši spārda pakaļu bez mitas! Ed Wood laikā tiek atspoguļota daļa no režisora dzīves un filmas Plan 9 from Outer Space (1959) tapšanas process.
Pēc filmas noskatīšanās ir tikai daži, taču ļoti spēcīgi secinājumi. Vienu var ietērpt iekš slēptajiem smailijiem iz draugiem.lv, attiecinot tos pret Vampiria tēlu; otrs - rodas pamatīgs stimuls un kāre pēc šausmu filmu klasikas - tās, kurā valdīja Dracula, Wolfman, Frankenstein, Vampiria...

8/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=51U0f4VKXIg

Ir visnotaļ bezjēdzīgi tā ņemt un mēģināt apskatīt tāda režisora darbus kā Linčs, jo pārāk daudz dažādās jēgās un virzienos var rakt, tā arī pasakot to pašu, vai to pašu neko - brīva vieta jūsu interpretācijām, gara un simbolu lidojumam, to atšifrēšanai un vizuāli audiālām baudām. Taču jēga ir - runāt par labu kino ar sarežģīti struktūru tā centrā, lai gan daudzi šī gala kino sauc par slimas, kaķēnu māti apēdušas kucītes murgiem - tā nu tas varētu būt, ja skatītājs nav sagatavojies atbrīvoties no iekšējās prāta kontroles/aizmirst prātu, sapratu, loģiku un šo būšanu cenzūru, un ļauties notiekošā ietekmei dziļākā sevis būtībā.
Taču varu mēģināt - filmas raksturelementi tā kā būtu: ahronoloģija, mistērija, sirreālisma elementi, Horror, romantiska drāma, trilleris, shitload of mindfuck, kā arī Linča kinematogrāfijas īpašais rokraksts, par kuru neņemšos daudz spriest, jo pārlieku stipri par maz esmu saskāries ar viņa filmām (šī būt pirmā).
Šo kino, kā jau sirreālām un sarežģītām filmām pieklājas, ieteicams baudīt gan ar prātu, gan (un tieši vairāk) ar dvēseli un sajūtām - ja jēgu definējošie un skaidrojošie simboli un notikumu ķēde, tās pavedieni un posmi netiks atrasti un galvā būs pulku caurumi no maindfaka (kas ir vēl viena sirreālā kino priekšrocība), paliks bauda dvēselei, kuru sniedz Linča filmtaisīšanas savādais un mistēriskais, šausminošais, dažkārt pat ļoti šausminošais rokraksts, kas spējīgs radīt kapitālu un dažviet grotesku atmosfēru. Un ja būs vēlēšanās - loģikas paliekas filmā varēs meklēt un atrast nākamajās skatīšanās reizēs.

8/10 par Horror elementiem (sevišķi beigu daļā), stāsta sarežģītību un tā salīdzinošo daudzveidību, romantiskajām ainām un abstrakcionismu. Filma i prātam, i dvēselei.

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Tikko, tīri savas intereses pēc lasot rakstu par sirreālismu, atskārtu vēl vienu lietu, kas ir kopīga vairumam manām mīļākajām filmām un videospēlēm. Jā, tas ir sirreālisms, kurš dabīgi un nemanāmi iezagies manā dzīvē caur dažādām vairāk vai mazāk sirreālām filmām un videospēlēm (paraugi iz spēlēm būtu Silent Hill, Hellnight, Fatal Frame, Forbidden Siren), kuras dabiskā kārtā kļuva par favorītēm. Taču tikai tagad apjautu, ka esmu atradis vēl vienu vienojošo elementu bez psiholoģijas - arī sirreālismā iesaistīta lieta, kura man tuva, kopā ar manu visnotaļ asociālo dabu, u.c.
( ... tālāk ... )