Sūrreālisms

Stāsts:
Pirmās daļas stāsts bija dziļš, sarežģīts un intriģējoši savīts un tā izpildījums – sasodīti lielisks, kvalitatīvs un gudrs, un to izspēlēja pamatā 3 tēli – Kain, Raziel un Elder God, palīgā ņemot kaudzi antagonistus. Spēle beidzās ar kādu kauju, kura tad arī ir otrās daļas sākums.
Wikipedia: "Legacy of Kain: Soul Reaver 2 is a video game that was released on the PlayStation 2 and PC. It is the sequel to Legacy of Kain: Soul Reaver and the third game in the Legacy of Kain series. It was released in 2001 by Crystal Dynamics and Eidos Interactive to limited success. The game follows the journey of the wraith Raziel as he travels through time for answers to his destiny while meeting with and being manipulated by various beings, including his vampire murderer and former master, Kain. The game was praised for its involved storyline and improved gameplay from the first game, but was criticized for no side-quests and being easier than its predecessor."
Otrajā daļā stāsts ir vēl komplicētāks, izsmalcinātāks un pat dziļāks – par to liecina kaut vai citētā Raziela ceļošana laikā, kuras rezultātā daudzas Time Streaming Chamber apmeklēšanas reizes stāstā atklāj ko pavisam negaidītu, komplicējoši estētisku un mīklainu – bet šo funkciju veic ne tikai Time Streaming Chamber ar savu ierīci ceļošanai laikā, bet arī ikkatra sastapšanās ar citiem spēles protagonistiem un antagonistiem. Un stāsta laikā Razielam tiek sniegta gana daudz vielas pārdomām – vai tiešām Kains ir viņa Nemesis?
Citiem vārdiem – spēles stāsts dara visu, lai būtu izsmalcināts un pilnvērtīgs spēles virzītājspēks, skaistināts ar spēlētāja traukšanos tam cauri, proti – game-play.

Raziel: So its true... what Kain and Vorador told me. I am some kind of unholy vampire messiah.
Janos: Unholy? No... Messiah? Perhaps.
Raziel: I dont like that word... it smells of martyrdom." ( ... tālāk ... )

Par spēli uzzināju, iegādājoties kārtējo Capcom spēli iekš Ebay (šķiet, ka tā bija Resident Evil: Code Veronica X), kurai līdzi bija jānāk Devil May Cry demo diskam, bet tas tur nebija. Paskatījos izdevēju un tas bija un joprojām ir Capcom – daudzsološs radītājs. Bet pirms spēles iegādes es no tās neko daudz negaidīju - nebiju pētījis. Bet tas mainījās pirms kāda mēneša, kad spēle tika iepazīta caur cilvēku atsauksmju un recenziju gūzmām. Beigu galā arī nopirku pirmo daļu, kuru izgāju un šeit recenzēju:

Wikipedia: “Devil May Cry (frequently abbreviated as DMC) is an action game developed by Capcom Production Studio 4 and published by Capcom in 2001 for the PlayStation 2. Although the first game in the Devil May Cry series, the events in the game are second in the series storyline's chronological order, taking place after events in Devil May Cry 3: Dante's Awakening, and before Devil May Cry 2 and Devil May Cry 4.
Set in modern times on the fictional Mallet Island, the story centers on the characters Dante and Trish and their quest to confront the demon lord Mundus. The story is told primarily through a mixture of cutscenes, which use the game's engine and several pre-rendered full motion videos.
Devil May Cry received prominent coverage in the video game media, high overall scores from professional reviewers, and has sold more than two million copies."

"Devil May Cry began its development life as a Resident Evil 4 title for PS2, after the completion of Resident Evil 2, under the direction of Hideki Kamiya and "Team Little Devil". Early research and development work included a trip to Spain, to examine various castles as a basis for the game's environments. However, in prototype status, the game proved to be a radical departure from the established Resident Evil formula and the survival horror genre in general. Rather than abandon the project entirely, the premise was changed and the game eventually became Devil May Cry. Some of the major gameplay elements were partially inspired by a bug found in Onimusha: Warlords. During a test-play, Kamiya discovered that enemies could be kept in the air by slashing them repeatedly, which lead to the inclusion of juggles by gunfire and sword strikes in Devil May Cry.
According to Kamiya, Devil May Cry was designed from the ground up around Dante's acrobatics and combat abilities. The decision was made late in the development process to change the game to a more mission-based advancement, instead of the more open-ended structure of the Resident Evil games. Devil May Cry's difficulty was intentional, according to Kamiya, who called it his "challenge to those who played light, casual games."

Game-play:
Visa spēles būtība ir ietverta līmeņu struktūrā, proti, ( ... tālāk ... )

Horror žanra baudīšanai derētu tā kā nedaudz vairāk pievienot pārstāvjus no Adventure/Action žanriem, radot plašāku videospēlēšanās baudu. PlayStation 3 konsole man vēl nav un gadu vai kādus gadus vēl nebūs, jo priekšnosacījums būtu vismaz 49" HDTV iegāde ar vismaz 1080p standartu. Pirms attiecīgā vārdiņa kļūšanas par ļaužu mēļu pastāvīgo iemītnieku, biju domājis šāda verķa iegādi iekš 2009. vai 2010. Bet nu - reāli būtu skatīties uz padsmitajiem datumiem. Neskatoties uz to, noskatītas ir šādas šķietami garšīgas videospēles - dikti piselīgas, Action-Adventure bāzētas "eye-candy" tipa baudas, cerams, ka ar labu stāstu (klikot uz bildēm):
- X-Blades - http://www.gametrailers.com/game/10177.html
- Bayonetta - http://www.gametrailers.com/game/6772.html

X-Blades is an upcoming action-adventure game for the PlayStation 3, Xbox 360 and Microsoft Windows. The player assumes the role of Ayumi, a pistol-blade user. The game was developed by Gaijin Entertainment and will be published by SouthPeak Interactive and TopWare Interactive. It was already released in December, 2007 by 1C Company only in the Russian language for Microsoft Windows, under the title Oniblade.
Reception:
Electronic Gaming Monthly calls its "lead character, Ayumi...a typical sassy, scantily clad, smart-talking bad girl, who proves once and for all that a bikini-thong combination is suitable armor for taking on hordes of...just about anything."


Bayonetta is an upcoming video game for the PlayStation 3 and Xbox 360, developed by PlatinumGames in cooperation with Sega, who will publish the title. Directed by Hideki Kamiya, creator of the Devil May Cry series, it will tell the story of the eponymous witch, Bayonetta, who has guns on her feet and hands, blowing off the heads of monsters masquerading as angels. Creator Hideki Kamiya has said that "Bayonetta will blow the doors off the action genre".
Characters:
The main character in Bayonetta is a witch who uses her own hair to perform magical attacks against her foes. She also uses handguns and a variety of other weapons. Another male character(Lucan)was shown in the TGS 2008 trailer, though his role in the game is unknown.

Mmmm, Manga + erotika + Devil May Cry + God Of War... Ar šādu kombināciju kļūdīties ir ļoti grūti! Piselīgi, izskatīgi, adventurīgi, actionīgi, eksplorerīgi un ar klasikas garšu, ņam.

Jautājums prognozēm: cik reižu gribēšu kniebties šo spēļu laikā?

Survival Horror savienojums ar Seno Ēģipti - nevarēju vienkārši atļauties nepirkt.
Spēles darbība sākas muzejā (ir nedaudz no Ēģiptes) un turpinās uz kuģa (galīgi nav saistības ar Ēģipti, bet iederas iekš koncepta - no Anglijas jānokļūst uz Ēģipti tak ir!) un tad vēl ir vilcienu stacija un beigu galā - piramīdas iekšiene. Vizbeidzot ierodoties gaidītajā Ēģiptē, nācās secināt, ka no tās tur bija maz. Ļoti maz. Tā vietā visa spēle ir vairāk kā Viktoriānisma laika pagotiskā būšana, ja tā var teikt, kura nedaudz skar Ēģipti - spēles darbība ir par un ap nosaukumā minēto statuju, ar kuras palīdzību tika atbrīvots sens Ēģiptes lāsts un ar kuras palīdzību tas atkal ir jāaptur. Stāsts varbūt nebūtu nemaz slikts, klišejisks – jā, bet noteikti ne gaužām slikts. Bet šo stāstu, ietērptu spēles formātā, galina ĻOTI liels gļuku/nepilnību īpatsvars.

Minēsim dažus:
- letāla ieraušanās tekstūrās;
- antagonisti, kuri nesajēdz, ka ir kaujā - mierīgi dodas prom, lai gan bija sākuši uzbrukt;
- nespēlējamie cilvēciņi konstanti, neatlaidīgi iet sienās - vēl viena norāde uz gaužām pieticīgo spēles AI;
- kontroles mēdz neklausīt gribai;
- kameras darbs. Par to es sūdzos ekstrēmi reti. Bet nevar nesūdzēties, ja kamera VISPĀR nerāda protagonistu, kad ir aiziets aiz sienas/šķēršļa un tur ir staigāts jau 3-4 sekundes. Ja tā gadās (un GADĀS ik uz otrā soļa) - tad ir jānāk atpakaļ un jāmēģina atrast neredzamās sliedes, pa kurām ejot, kamera varētu braukāt līdzi - überanāli;
- skaņas kvalitāte - otra lieta, par kuru reti sūdzos, biežāk uzsaku. Teiksim tā – skaņas kvalitāte būtu izsakāma ar apzīmējumu “64 kbps”. Vairāk nedodu, turklāt pirmo reizi, šķiet, es piesiešos balss aktieru darbam. Smieklīgi. Sevišķi vietā, kur dāma iniciē rotējošo durvju kustību un, kad tās sāk griezties, iebļaujas savā 64 kbps balstiņā it kā durvju griešanās būtu baigais letālais pārsteigums. Un tas ir tikai viens no piemēriem. ( ... tālāk ... )

Man dikti sirdij tuvas ir senās civilizācijas - kaut vai tīri noslēpumainības un estētikas spektros.
Tā nu es vandos pa netu un uzeju spēli ar nosaukumu Egypt. Iekš Gamespot par to ir gandrīz kapa klusums. Kaut kas ir iekš IGN un kaut kas vēl kaut kur. 3 spēles ir uz PC un otrā daļa uz PlayStation - tad nu tā ir arī manas intereses objekts. Veicam izmeklēšanu un secinām, ka pirmā daļa ir vērtēta zem "viduvēji", bet ir uzteikta spēles dokumentālā un informatīvā puse - otrajā daļā ir jābūt kam līdzīgam.
Un man šķiet, ka tieši tas, kas daudziem neinteresē, varētu mani interesēt, proti, nevis game-play, bet gan informācija, pasniegta interesantā, saistošā formā.

Par otro daļu gan ir labākas atsauksmes. Un tā kā tā ir vienīgā daļa uz PlayStation, secinājums ir viens: jāpērk nost šo šķietami ūberreto spēli, par kuru lielie spēļu informācijas devēji visnotaļ klusē.

Izstrādātājs: Cryo Interactive Entertainment; izdevējs: DreamCatcher Interactive.


Šeit ir nedaudz info par pirmo spēli:

- http://www.allgame.com/cg/agg.dll?p=agg&sql=1:28303
- http://www.wallpaperama.com/shop/B00004ZCO7/Egypt_Tomb_of_the_Pharaoh.html

Te par otro:

- http://www.allgame.com/cg/agg.dll?p=agg&sql=1:36848
- http://www.wallpaperama.com/shop/B0002UOHXE/Egypt_II_The_Heliopolis_Prophecy.html
- http://uk.gamespot.com/pc/adventure/egypt1156bctomboftp/player_review.html?id=324084&tag=readerreviews;continue

"In this one-player adventure, you gather clues and items in an attempt to find a cure for a prophesied disease, mostly from a first-person perspective. Several options include a "Visit the City" exploration of the digitally reconstructed city of Heliopolis, as well as detailed documentation on seven game topics: Urbanism in Egypt, Medicine, Egyptian Society, Scenes from Daily Life, Women in Egypt, The Reign of Amenhotep III, and In Service to the Gods.

Game elements include music by Farid Russlan, a variety of logic puzzles (e.g., inventory, moving pieces, volumetric), story-evolving animated cut-scenes, and wide-ranging sub-mysteries that involve far more than the main story."

Un par trešo pats sameklēsi, ja interesē.

Black/Death Metal apsēstā personība jums piedāvā recenziju par tumšu, senu, dziļu, prātu nodarbinošu un lielisku, noslēpumainības un atmosfēras pilnu spēli.



Legacy Of Kain: Soul Reaver (1999; PlayStation, Microsoft Windows, Dreamcast). Otrā spēle no Kain sērijas, kura ir mana pirmā spēle, bet ne pēdējā.
“The idea behind Legacy of Kain was first conceived by Denis Dyack, the founder of Silicon Knights, as "a game which adults would want to play", featuring a strong narrative with cinematic elements and gameplay that demanded thought as well as reflexes.”

Spēles fantastiskums ir paužams ar sekojošu, zemāk izķidātu elementu kokteilīti, kur katrs no tiem ir novests līdz perfekcijai:
Stāsts – pavisam īsi – spēle sākas ar kāda vampīru klana attēlošanu. Meistaram, kalpu ielenkumā, tuvojas viņa radīts vampīrs, kurš sasniedzis nākamo evolūcijas soli – ieguvis spārnus – pirms kunga. Šāda parādība tiek klasificēta par nodevību un protagonistam tiek salauzti spārni un pats iemests mistiskā atvarā, kur viņa miesu, gluži kā skābe, saēd ūdens. Bet nāve ir tikai sākums – kāda spēka, kurš spēlē pilda senīlā teicēja/stāstnieka lomu, ietekmē Raziels tiek atbrīvots no nāves valgiem un tas, sastapies ar savu nožēlojamo, bet joprojām sprigano stāvokli un šī mistiskā teicēja palīdzību, uzsāk notikumu virkni, kuru mēs uztverm par spēli.
Laika gaitā iepazīstam stāstu un spēles struktūru kā kriptiskas un senas angļu valodas paraugstundu, atmiņas (spēle ir kā labirints, bet nav kartes) un vērības, refleksu treniņu (tiek prasīta visnotaļ precīza koordinācija un laika izjūta), kā arī kā spriestspējas un loģiskās domāšanas spēju pārbaudi un baudījumu dvēselei (stāsts + game-play + dizains + mūzika) at it's finest..

( ... tālāk ... )

Pagājušajā sestdienā (6. decembrī) saņēmu šo svaigo, nelietoto un vēl iepakoto spēli no UK, caur Ebay, un prieciņš izmaksāja 6Ls, ieskaitot piegādi.
Tajā pat vakarā ķēros šim burvīgajam, nepelnīti necili vērtētajam un salīdzinoši mazpazīstamajam radījumam klāt un no tās atgāju tikai pēc padsmit stundu ilga game-play, kura laikā iepazinu šo tumšo adventure spēli, kuras laikā smējos, pētīju un tiku kārtīgi izklaidēts. Game-play ilgums vien lai runā par spēles kvalitāti (pēdējo reizi tik nepārtraukti ilgi nosēdēju pie God Of War un Silent Hill sērijas). Bet – par visu daudz sīkāk. Seko episka recenzija par tikpat varenu spēli.

Stāsts:
Tas ir kā skaņu pults dvēselei, ar kuras palīdzību var manipulēt ar estētikas izjūtām, stimulēt un lutināt tās. Spēle sniedz plaša spektra izjūtas. Spēle sākas ar kādas metalizētā roka grupas koncertu (grupa izdomāta, bet tās “spēlētā” mūzika ir no grupas 16Volt) – banda mauc savu maucamo, pūlis, kura lielā daļa ir pa-gotmeitenes (lietoju šādu formu, jo līdz vizuālajai “got-estētikai” tur bija tālu, bet elementi no šīs subkultūras gan nedaudz bija, tā drīzāk varēt būt popsabiedrības izpratnes manifestācija par gotcilvēkiem), dancā un viss ir tā, kā tam jābūt iekš šādas mallcore tipa grupas koncerta. Bet tad pūlī parādās gigantisks, grotesks tēls, kurš no pūļa uzstājīgi vēro solistu. Solists, protams, sabijies, bet godam turpina pabeigt uzstāšanos... Pēc tās viņš ieskrien tualetē un trīcēdams savai pa-gotmeitenei izstāsta pieredzēto un redzēto. Viņa, kā jau sirsnīga, tajā pat laikā ironiska un sarkastiska skuķe būdama, mierina savu puisi, kas nedaudz izdodas. Nākamā aina: pāris pamet klubu, kurā koncertēja un dodas prom, līdz tos pēkšņi pārsteidz tas pats milzīgais, šausminošais gigants, kura izskats un būtība liecina, ka viņš nav nācis no mirstīgo pasaules, kā arī nav nācis rotaļāties. Milzīgais tēls notriec dāmu no kājām, satumst... Kinematogrāfiskā manierē kamera parāda, ka dāmas galva asiņo – un drīz asfalts kļūst sarkani lipīgs no viņas asinīm, kuras nu veido pildītu apli ap viņas skaisto galvu. Solists nekur nav redzams.
Ir slimnīca – dāma ir reanimācijā, pieslēgta pie sistēmām un ārsti, kuri stāv netālu no gultas, izsakās skeptiski par viņas izredzēm un pamet telpu.
Šajā mirklī aiz tukšas pacienta gultas parādās mazs gargoiliņš – dēmoniska akmens statujiņa, kādu redzam uz Jūgendstila ēku jumtiem, kuri Rīgā ir gana. Tikai šī statujiņa ir dzīva un ir ieradusies, lai dāmas būtību atdalītu no ķermeņa un ievilktu to notikumos, lai ar viņas palīdzību atkal nodibinātu kārtību četrās dēmoniskās pasaulēs, kuru balanss ir izjaukts: haoss ir pārņēmis kārtību, sējot iznīcību, kura jāaptur, citādi postā aizies arī mūsējā pasaule, saukta par Mortalis... Pēc visnotaļ ilgās sarunas ar šo gargoilu, kura vārds ir Scree, spēlētājs tiek iepazīstināts ar spēles ideju, humoru un absolūti lielisko mākslinieciskumu. Un pēc šīs garās filmiņas (kādas padsmit min gara varētu būt) sākas īstais game-play, kura dizains un kvalitāte netpaliek no tā standarta, kuru uzstādīja spēli iesākošās filmiņas, kurš apzīmējams ar vārdiem Action/Adventure. ( ... tālāk ... )

Visu to, kā arī spilgtu saikni ar protagonistu, sniedz teju tikai un vienīgi šausmu žanrs (sakne: jārūpējas par protagonistu, jāsaudzē no briesmām, u.tml. + aplūkotie, mūžam dzīvie un baisie temati). Bet nu, man šķiet, ka ar visu savu verbālās masturbēšanas radošo potenciālu, es gluži vienkārši nespēju vārdiem aprakstīt to, cik ļoti man tuvs un dārgs ir šis videospēļu žanrs, nespēju vārdiski materializēt šo mīlestību, kaisli. Zinu tikai to, ka pašlaik izjūtu vienu sajūtu – pamest darbu, skriešus doties mājās, aizvērt aizkarus, lai radītu tumsu, uzlikt Silent Hill 2 OST un izvilkt visas Survival Horror spēles no mana disku skapja un apskaut tās, vāļāties tajās. Pie velna - pat pārgulēt ar ikkatru no tām!
Ir baudītas dažādas šausmu manifestācijas dažādos formātos – spoku stāsti, kuri bija cieņā jau bērnībā (daudz tika lasītas tās divas spoku stāstu grāmatiņas), šausmu filmas, ar kurām sencis iepazīstināja jau visnotaļ agrā bērnībā (pirmā, kuru atceros, bija Hellraiser), šausmu īsstāsti internetā un visbeidzot – šausmu videospēles, kuru virsotne ir Survival Horror žanrs. Kārtīgu šausmu grāmatu vēl neesmu paguvis izlasīt.

Ja sadalām šos šausmu piesūcinātos materiālus pēc to ietekmes spēka (subjektīvi, protams), iegūstam šādu ainu:
· Survival Horror;
· Šausmu stāsti;
· Šausmu filmas.

Kamdēļ labāk par filmām? ( ... tālāk ... )