Sūrreālisms

Likums, kuru draugs definēja pirms krietna laika, bet formulēt centīšos es: Videospēļu sēriju otrās daļas vairumā gadījumu ir labākās to pārstāves. Jāpārbauda: atliek vien padomāt/salīdzināt. Subjektīvi, protams, izvērtējot manā īpašumā esošās vai reiz spēlētās:( listējums: )

To viņš teica būtnei ar vārdu Ariel. Bet labāk to būtu teicis Legacy Of Kain komandai, kura to varētu būt ņēmusi vērā, jo tā vien šķiet, ka laiks ir bijis tieši tas, kas ir pietrūcis šīs spēles radīšanas laikā. Proti – bez dažām konceptuālajām izmaiņām (statiska, sliktas darbības kamera, Raziel un Kain kontrole; samazināta grūtības pakāpe gan Action, gan Puzzle žanru izpratnē, u.c.) ir novērojams kas tāds, kas Soul Reaver 1. un 2. daļā netika novērots, proti – kukaiņi un nepilnības: - neizskaidrojami sliktais kameras darbs – pie velna, līdz šim bija viss labi, kamdēļ tagad tik ļoti akcentēta statiskā kamera kā Survival Horror žanrā? S-H žanrā tā iederas, definējot kinematogrāfisko un baiļu estētiku, bet tam, manuprāt, nav īsti vietas tik dinamiskā spēlē kā šī, ja vien šāds kameras darbs nav novests līdz pilnībai, kas šeit nav darīts. Audio problēmas – daudzās vietās dažām darbībām uz ilgāku laiku pazūd skaņa, piemēram, dvēseļu uzsūkšana bez ierastās un gaidītās skaņas. Dažviet arī mūzika aizdomīgi nav.
Taču ne viss ir slikti, protams. Tīkams aspekts ir abu protagonistu kontrole, kas nozīmē to, ka spēle darīs Legacy Of Kain sērijai ierasto darbiņu – izcilā manierē stāstīs intelektuālu, metaforām pilnu, episku stāstu par vampīriem, dēmoniem, dažādām to rasēm, cilvēkiem, laiku, likteņiem un nākotni, kas arī sasodīti labi, kā allaž, šai sērijai padodas. Līdz ar to, itin viegli varam pievērt acis uz slikto kameras darbību un salīdzinoši retajām tehniskajām problēmām, un ar prieku un patiesu baudu skatīties lieliskās kinematogrāfiskās ainas, analizēt un smadzeņot par stāstu un tā daudzajām līnijām, kuras savieno iepriekšējās daļās definētos punktus, atkost un baudīt metaforas, kā arī priecāties par Legacy Of Kain raksturīgo un absolūti lielisko pasauļu dizainu, konceptu un to, ar kādu perfekciju ir radīts stāsts un vides. Interesanti, bet pēc spēles palika neliela riebīguma piegarša. Manuprāt, tieši šo problēmu dēļ, kurām pievienojas grūtības pakāpes samazināšana: ( ... tālāk ... )

Stāsts:
Pirmās daļas stāsts bija dziļš, sarežģīts un intriģējoši savīts un tā izpildījums – sasodīti lielisks, kvalitatīvs un gudrs, un to izspēlēja pamatā 3 tēli – Kain, Raziel un Elder God, palīgā ņemot kaudzi antagonistus. Spēle beidzās ar kādu kauju, kura tad arī ir otrās daļas sākums.
Wikipedia: "Legacy of Kain: Soul Reaver 2 is a video game that was released on the PlayStation 2 and PC. It is the sequel to Legacy of Kain: Soul Reaver and the third game in the Legacy of Kain series. It was released in 2001 by Crystal Dynamics and Eidos Interactive to limited success. The game follows the journey of the wraith Raziel as he travels through time for answers to his destiny while meeting with and being manipulated by various beings, including his vampire murderer and former master, Kain. The game was praised for its involved storyline and improved gameplay from the first game, but was criticized for no side-quests and being easier than its predecessor."
Otrajā daļā stāsts ir vēl komplicētāks, izsmalcinātāks un pat dziļāks – par to liecina kaut vai citētā Raziela ceļošana laikā, kuras rezultātā daudzas Time Streaming Chamber apmeklēšanas reizes stāstā atklāj ko pavisam negaidītu, komplicējoši estētisku un mīklainu – bet šo funkciju veic ne tikai Time Streaming Chamber ar savu ierīci ceļošanai laikā, bet arī ikkatra sastapšanās ar citiem spēles protagonistiem un antagonistiem. Un stāsta laikā Razielam tiek sniegta gana daudz vielas pārdomām – vai tiešām Kains ir viņa Nemesis?
Citiem vārdiem – spēles stāsts dara visu, lai būtu izsmalcināts un pilnvērtīgs spēles virzītājspēks, skaistināts ar spēlētāja traukšanos tam cauri, proti – game-play.

Raziel: So its true... what Kain and Vorador told me. I am some kind of unholy vampire messiah.
Janos: Unholy? No... Messiah? Perhaps.
Raziel: I dont like that word... it smells of martyrdom." ( ... tālāk ... )

Black/Death Metal apsēstā personība jums piedāvā recenziju par tumšu, senu, dziļu, prātu nodarbinošu un lielisku, noslēpumainības un atmosfēras pilnu spēli.



Legacy Of Kain: Soul Reaver (1999; PlayStation, Microsoft Windows, Dreamcast). Otrā spēle no Kain sērijas, kura ir mana pirmā spēle, bet ne pēdējā.
“The idea behind Legacy of Kain was first conceived by Denis Dyack, the founder of Silicon Knights, as "a game which adults would want to play", featuring a strong narrative with cinematic elements and gameplay that demanded thought as well as reflexes.”

Spēles fantastiskums ir paužams ar sekojošu, zemāk izķidātu elementu kokteilīti, kur katrs no tiem ir novests līdz perfekcijai:
Stāsts – pavisam īsi – spēle sākas ar kāda vampīru klana attēlošanu. Meistaram, kalpu ielenkumā, tuvojas viņa radīts vampīrs, kurš sasniedzis nākamo evolūcijas soli – ieguvis spārnus – pirms kunga. Šāda parādība tiek klasificēta par nodevību un protagonistam tiek salauzti spārni un pats iemests mistiskā atvarā, kur viņa miesu, gluži kā skābe, saēd ūdens. Bet nāve ir tikai sākums – kāda spēka, kurš spēlē pilda senīlā teicēja/stāstnieka lomu, ietekmē Raziels tiek atbrīvots no nāves valgiem un tas, sastapies ar savu nožēlojamo, bet joprojām sprigano stāvokli un šī mistiskā teicēja palīdzību, uzsāk notikumu virkni, kuru mēs uztverm par spēli.
Laika gaitā iepazīstam stāstu un spēles struktūru kā kriptiskas un senas angļu valodas paraugstundu, atmiņas (spēle ir kā labirints, bet nav kartes) un vērības, refleksu treniņu (tiek prasīta visnotaļ precīza koordinācija un laika izjūta), kā arī kā spriestspējas un loģiskās domāšanas spēju pārbaudi un baudījumu dvēselei (stāsts + game-play + dizains + mūzika) at it's finest..

( ... tālāk ... )