Primal (Action/Adventure žanru videospēle ar grotesku dabu)
« previous entry | next entry »
Dec. 11th, 2008 | 01:48
Skan: Morbid Angel - The Gate/Lord Of All Fevers
Pagājušajā sestdienā (6. decembrī) saņēmu šo svaigo, nelietoto un vēl iepakoto spēli no UK, caur Ebay, un prieciņš izmaksāja 6Ls, ieskaitot piegādi.
Tajā pat vakarā ķēros šim burvīgajam, nepelnīti necili vērtētajam un salīdzinoši mazpazīstamajam radījumam klāt un no tās atgāju tikai pēc padsmit stundu ilga game-play, kura laikā iepazinu šo tumšo adventure spēli, kuras laikā smējos, pētīju un tiku kārtīgi izklaidēts. Game-play ilgums vien lai runā par spēles kvalitāti (pēdējo reizi tik nepārtraukti ilgi nosēdēju pie God Of War un Silent Hill sērijas). Bet – par visu daudz sīkāk. Seko episka recenzija par tikpat varenu spēli.
Stāsts:
Tas ir kā skaņu pults dvēselei, ar kuras palīdzību var manipulēt ar estētikas izjūtām, stimulēt un lutināt tās. Spēle sniedz plaša spektra izjūtas. Spēle sākas ar kādas metalizētā roka grupas koncertu (grupa izdomāta, bet tās “spēlētā” mūzika ir no grupas 16Volt) – banda mauc savu maucamo, pūlis, kura lielā daļa ir pa-gotmeitenes (lietoju šādu formu, jo līdz vizuālajai “got-estētikai” tur bija tālu, bet elementi no šīs subkultūras gan nedaudz bija, tā drīzāk varēt būt popsabiedrības izpratnes manifestācija par gotcilvēkiem), dancā un viss ir tā, kā tam jābūt iekš šādas mallcore tipa grupas koncerta. Bet tad pūlī parādās gigantisks, grotesks tēls, kurš no pūļa uzstājīgi vēro solistu. Solists, protams, sabijies, bet godam turpina pabeigt uzstāšanos... Pēc tās viņš ieskrien tualetē un trīcēdams savai pa-gotmeitenei izstāsta pieredzēto un redzēto. Viņa, kā jau sirsnīga, tajā pat laikā ironiska un sarkastiska skuķe būdama, mierina savu puisi, kas nedaudz izdodas. Nākamā aina: pāris pamet klubu, kurā koncertēja un dodas prom, līdz tos pēkšņi pārsteidz tas pats milzīgais, šausminošais gigants, kura izskats un būtība liecina, ka viņš nav nācis no mirstīgo pasaules, kā arī nav nācis rotaļāties. Milzīgais tēls notriec dāmu no kājām, satumst... Kinematogrāfiskā manierē kamera parāda, ka dāmas galva asiņo – un drīz asfalts kļūst sarkani lipīgs no viņas asinīm, kuras nu veido pildītu apli ap viņas skaisto galvu. Solists nekur nav redzams.
Ir slimnīca – dāma ir reanimācijā, pieslēgta pie sistēmām un ārsti, kuri stāv netālu no gultas, izsakās skeptiski par viņas izredzēm un pamet telpu.
Šajā mirklī aiz tukšas pacienta gultas parādās mazs gargoiliņš – dēmoniska akmens statujiņa, kādu redzam uz Jūgendstila ēku jumtiem, kuri Rīgā ir gana. Tikai šī statujiņa ir dzīva un ir ieradusies, lai dāmas būtību atdalītu no ķermeņa un ievilktu to notikumos, lai ar viņas palīdzību atkal nodibinātu kārtību četrās dēmoniskās pasaulēs, kuru balanss ir izjaukts: haoss ir pārņēmis kārtību, sējot iznīcību, kura jāaptur, citādi postā aizies arī mūsējā pasaule, saukta par Mortalis... Pēc visnotaļ ilgās sarunas ar šo gargoilu, kura vārds ir Scree, spēlētājs tiek iepazīstināts ar spēles ideju, humoru un absolūti lielisko mākslinieciskumu. Un pēc šīs garās filmiņas (kādas padsmit min gara varētu būt) sākas īstais game-play, kura dizains un kvalitāte netpaliek no tā standarta, kuru uzstādīja spēli iesākošās filmiņas, kurš apzīmējams ar vārdiem Action/Adventure.
Māksla:
Šis aspekts viennozīmīgi ir viens no spēles spēcīgākajiem elementiem – elpu aizraujoši dizaini, episki plašas, atšķirīgas un vienkārši baudāmas pasaules... Pirmā pasaule – mūžīgas nakts un ziemas pasaule, kuru apspīd liels Mēness un apdzīvo dēmoni un vārnas, kuru ķērcieni, atskaņoti caur 5.1. skaņas sistēmu, vienkārši ir tik reālistiski, ka bez jebkādām problēmām ievelk spēles atmosfērā. Bet atmosfēru uztur ne tikai spēles skaņa (ambientas skaņas + orķestrālā mūzika), bet arī vizuālā estētika – bieži vien pieķēru sevi vienkārši grozot kameru apkārt tik detāli izstrādātajiem protagonistiem, baudot gan viņu, gan pasauļu, teju dzīvās dabas estētiku. Dažviet spēle parāda pat creep-factor (spēli par Horror gluži nosaukt nevar, vietā, iespējams, būtu termins "Grotesks"), kas ir patīkami. Citas pasaules ir mūžīgā saulrieta/ūdens pasaule, 1220. gada karalistes pasaule, kurā ir nebeidzams negaiss (tīri subjektīvi patika vislabāk, manuprāt), kā arī vulkānu zeme – ar savu nebēdnīgo tuneļu, alu un eju sistēmu, kuru ieskauj lava un mistiskais – tāpat kā visas pārējās pasaules ieskauj mistiskais, tumšais, bet ne baisais – drīzāk gotiski estētiskais, groteskais, kas veido spēles dizainu, mākslinieciskumu, kuru grafiski tehniskais izpildījums arī ir augstā līmenī (PlayStation 2 izpratnē). Spēlē ir arī visnotaļ plašs seno kultūru katls – dizainā (kā alu zīmējumi vai freskas/bareljefi) ir izmantoti dažādi elementi (elementi, nevis ripoffi) no mūsu Zemes senajām kultūrām.
Dizaina jomā var sazīmēt iemīļotus elementus no tādām pērlēm kā:
Jāparunā arī par spēles tēlu balss darbu:
To kvalitāte mēdz būtiski ietekmēt game-play kvalitātes izjūtas, piešķirt B kino garšu (Resident Evil 1-3) vai cildeni diženot (God Of War). Bet iekš Primal – dialogi ir sasodīti kvalitatīvi sākot no scenārija, beidzot ar izpildījumu. Un kā nu lai tā nebūtu, ja pie darba ir ķērušies kino industrijā atpazīstami cilvēki, tādi kā Hudson Leick (Jen – galvenās protagonistes - balss) un Andreas Katsulas (otra galvenā protagonista Scree balss), kā arī daudzi citi. Rezultāts – kvalitatīvs balss darbs, kurš viegli pauž gan drāmu, gan humoru (bieži ir kvalitatīvs sarkasms un ironija, smieklīgi epiteti), gan pildāmos mērķus un stāstu.
Humors - nedrīkst vēlreiz nepieminēt to - tas caurstrāvo spēli un to pamatā rada protagonistu un antagonistu savstarpējās attiecības, to mijiedarbība - vairākas reizes bija sirsnīgi jāsmejas par oriģinālajiem un intelektuālajiem jokiem, sarkasmu un ironiju, un vienkāršu ķēmošanos. Precīzāk: jāsmejas bija gandrīz katrā filmiņā.
Game-play:
Bet, protams, ka ne viss ir tik labi, cik gribētos – nav perfektu spēļu, ir tikai soļi tuvāk pilnībai. Vienīgais, kas man nepatika iekš Primal, bija spēles kaušanās sistēma, kas ir tik nedzīva, stīva un ierobežota, ka vairāk vai mazāk visām kaujām var izbraukt cauri ar vienkāršu, neloģisku zvetēšanu pa pogām (lasīt: Prince Of Persia 2; lai gan spēlē ir iespējami dažādi gājieni un kombinācijas, bet spēlē iekšā nav kombo-liste – manuālī gan.).
Un kaujas ainu mūzika, ir kaut kas spēles dizainā neiederīgs. Visu spēli skan glīta Ambient/Akadēmiskā mūzika, bet kaujās pēkšņi skan minētā mallcore grupa, kuras radītā metalizētā, elektronizētā roka skaņa ir pretrunā ar spēles vidi, dizainu un to radīto atmosfēru, lai gan kaujas mūzika iederas konceptā (skat. sākuma aprakstu).
Neiederīgumu viegli fiksēt ir šādi: iedomājieties tumšas alas, mēnesnīcas izgaismotas naktis, kur vārnas runā, iedomājieties ūdens pasauli, kā arī 1220. gada ciematu un pilis, un šo pasauļu pavadošo, smalko un dvēselisko Ambient/Akadēmisko mūziku, kura rada papildus atmosfēru... Un tad pēkšņi sākas metalizētais, industrializētais, elektronizētais roks, kas vērtēts atsevišķi ir visnotaļ tīkams lielums (to saka cilvēks, kurš ne acu galā necieš metalcore un puņķainu “metālu” (mallcore), bet patērē metalmūzikas ekstrēmākos galus – Black, Death, Doom metālus), bet tas burtiski izposta atmosfēru un "lētina" spēli (lasīt: Prince Of Persia 2 vai 3 – īsti neatceros, bet tur tāpat kaujās sākās puņķainais “metal”, kas sabojāja visu Persijas antīko sajūtu).
Bet, par laimi, iekš Primal daudz jākaujas nav. Un par laimi #2 - spēlē ir visnotaļ smalkas audio opcijas un kaujas mūzika ir nahrenizējama vispār.
Spēle akcentu tur uz spēles pētīšanu (ir daudz apslēpto lietu), izzināšanu (ir patīkami pētīt dizainu, skaņas un tēlus), dvēseles lutināšanu ar dizainu, humoru un stāsta dziļumu, izsmalcinātību – un šīs kvalitātes spēlē ir novestas teju vai līdz perfekcijai!
Spēlē ir arī daudz Puzzle žarna elementu – kā jau tas ir pieņemts iekš Adventure spēlēm (sevišķi iekš Survival Horror). Puzles šeit ir tā saucamās apkārtējās vides mīklas (environmental) – jāizdomā kā un ar kuru no protagonistiem pārvarēt kādu šķērsli, atvērt durvis, u.tml. Spilgtākais no risināšanas paņēmieniem ir Scree spēja iemiesot savu dvēseli dažādās statujās un objektos – to nāksies visnotaļ bieži izmantot, tāpat kā viņa spēju rāpties pa sienām – daudz ir tādu vietu, kur spēj piekļūt tikai viņš, kurās ir svira, ar kuras palīdzību atvērt ejamcaurumu galvenajai protagonistei. Bet ir arī otrādi – jāizmanto Jen un viņas daudzās dēmoniskās formas (katra pasaule dod savu dēmonisko veidolu ar savām spējām, kuras izmantojamas arī mīklu risināšanā). Piemēram – jāpalēnina laiks (Prince Of Persia), lai pārvarētu letālu šķērsli, jāpeld, lai aktivizētu sviru, u.tml. Kā redzams, spēle sniedz ārkārtīgi plašas game-play iespējas un kaušanās ir tikai niecīga daļa no Primal.
Iekš game-play var sazīmēt šādas paralēles/ietekmes:
Nepilnīga ir ne tikai kaušanās sistēma (un tas, kā minēju, ir sīkums, jo spēle neliek akcentu uz Action, bet gan uz Adventure un Platform, Puzzle elementiem), bet diemžēl ir arī dažas tehniskas dabas nepilnības – gļuki:
Bet nu, plusi ĀRKĀRTĪGI atsver un iznīcina mīnusus, pakļauj, piesmej, izvaro, un vandalizē tos:
Rezumēšu:
Lai izietu (pareizāk sakot, izbaudītu) šo spēli, man bija nepieciešamas apmēram 30 stundas – pasaules ir milzīgas, bet tajās teju nav nekādu lādēšanas paužu – viss notiek ar plūstošu stream metodīti.
VIENREIZĒJA, kvalitatīva, dziļa un elpu aizraujoša (par ko runā game-play laiks vien) Action/Adventure spēle, kuras akcents nav uz kaujām, bet pētniecību, smadzeņu lietošanu, tēliem un notikumiem. Saldais ēdiens tiem, kuri spēles spēlē no A-Z, izpētot un izbaudot ikkatru tās pikseli, nevis skrien tām cauri, nelasot lasāmo un neskatoties filmiņas.
Plūstoši un atmosfēriski spēlējama, neskatoties un nepilnīgo kaujas sistēmu un to pavadošo mūziku un dažajiem gļukiem. Šo spēli ir vērts spēlēt, jo viss, uz ko spēle liek akcentu, ir nostrādāts līdz perfektumam!
Tātad, no šiem izstrādātājiem (SCE Studio Cambridge) man ir abas MediEvil pērles, kā arī 2x izieta ir Resurrection daļa uz PSP, kā arī ir, šis recenzētais dārgums vārdā Primal, un nākamā spēle no viņiem būs Ghosthunter. Varbūt jāpaķer būs arī C-12.
Daži citāti priekam:
-Raum [pēc sakāves, mirstot]: I'm dying... quickly. Damn you, Hybrid! I was hoping I'd really suffer at the end.
Scree: I know you mortals think you're at the heart of everything, but believe me, you're not.
- [Saruna zemūdens pasaulē - Aquia]
Scree: My companion is ill-equipped for life in your world. I had to leave her on the surface.
Aino: One of the dry ones?
Scree: Yes, a mortal. You know how fussy they are about breathing.
- [pēc kaujas] (mēģinu atcerēties)
Scree: Are you feeling good?
Jen: Oh, like I’ve just stepped out of moshpit!
Un visas šīs aprakstītās burvības dēļ man ir sasodīti liels pamats teikt, ka Primal ir nepelnīti nepamanīta, nenovērtēta spēle, kuras iepazīšanu varu rekomendēt ikvienam PS2 īpašniekam!
http://www.primalgame.com
(var paklausīties 16Volt, dziļāk izpētīt stāstu un paskatīties making-of video un citādi iepazīt spēli)
Tajā pat vakarā ķēros šim burvīgajam, nepelnīti necili vērtētajam un salīdzinoši mazpazīstamajam radījumam klāt un no tās atgāju tikai pēc padsmit stundu ilga game-play, kura laikā iepazinu šo tumšo adventure spēli, kuras laikā smējos, pētīju un tiku kārtīgi izklaidēts. Game-play ilgums vien lai runā par spēles kvalitāti (pēdējo reizi tik nepārtraukti ilgi nosēdēju pie God Of War un Silent Hill sērijas). Bet – par visu daudz sīkāk. Seko episka recenzija par tikpat varenu spēli.
Stāsts:
Tas ir kā skaņu pults dvēselei, ar kuras palīdzību var manipulēt ar estētikas izjūtām, stimulēt un lutināt tās. Spēle sniedz plaša spektra izjūtas. Spēle sākas ar kādas metalizētā roka grupas koncertu (grupa izdomāta, bet tās “spēlētā” mūzika ir no grupas 16Volt) – banda mauc savu maucamo, pūlis, kura lielā daļa ir pa-gotmeitenes (lietoju šādu formu, jo līdz vizuālajai “got-estētikai” tur bija tālu, bet elementi no šīs subkultūras gan nedaudz bija, tā drīzāk varēt būt popsabiedrības izpratnes manifestācija par gotcilvēkiem), dancā un viss ir tā, kā tam jābūt iekš šādas mallcore tipa grupas koncerta. Bet tad pūlī parādās gigantisks, grotesks tēls, kurš no pūļa uzstājīgi vēro solistu. Solists, protams, sabijies, bet godam turpina pabeigt uzstāšanos... Pēc tās viņš ieskrien tualetē un trīcēdams savai pa-gotmeitenei izstāsta pieredzēto un redzēto. Viņa, kā jau sirsnīga, tajā pat laikā ironiska un sarkastiska skuķe būdama, mierina savu puisi, kas nedaudz izdodas. Nākamā aina: pāris pamet klubu, kurā koncertēja un dodas prom, līdz tos pēkšņi pārsteidz tas pats milzīgais, šausminošais gigants, kura izskats un būtība liecina, ka viņš nav nācis no mirstīgo pasaules, kā arī nav nācis rotaļāties. Milzīgais tēls notriec dāmu no kājām, satumst... Kinematogrāfiskā manierē kamera parāda, ka dāmas galva asiņo – un drīz asfalts kļūst sarkani lipīgs no viņas asinīm, kuras nu veido pildītu apli ap viņas skaisto galvu. Solists nekur nav redzams.
Ir slimnīca – dāma ir reanimācijā, pieslēgta pie sistēmām un ārsti, kuri stāv netālu no gultas, izsakās skeptiski par viņas izredzēm un pamet telpu.
Šajā mirklī aiz tukšas pacienta gultas parādās mazs gargoiliņš – dēmoniska akmens statujiņa, kādu redzam uz Jūgendstila ēku jumtiem, kuri Rīgā ir gana. Tikai šī statujiņa ir dzīva un ir ieradusies, lai dāmas būtību atdalītu no ķermeņa un ievilktu to notikumos, lai ar viņas palīdzību atkal nodibinātu kārtību četrās dēmoniskās pasaulēs, kuru balanss ir izjaukts: haoss ir pārņēmis kārtību, sējot iznīcību, kura jāaptur, citādi postā aizies arī mūsējā pasaule, saukta par Mortalis... Pēc visnotaļ ilgās sarunas ar šo gargoilu, kura vārds ir Scree, spēlētājs tiek iepazīstināts ar spēles ideju, humoru un absolūti lielisko mākslinieciskumu. Un pēc šīs garās filmiņas (kādas padsmit min gara varētu būt) sākas īstais game-play, kura dizains un kvalitāte netpaliek no tā standarta, kuru uzstādīja spēli iesākošās filmiņas, kurš apzīmējams ar vārdiem Action/Adventure.
Māksla:
Šis aspekts viennozīmīgi ir viens no spēles spēcīgākajiem elementiem – elpu aizraujoši dizaini, episki plašas, atšķirīgas un vienkārši baudāmas pasaules... Pirmā pasaule – mūžīgas nakts un ziemas pasaule, kuru apspīd liels Mēness un apdzīvo dēmoni un vārnas, kuru ķērcieni, atskaņoti caur 5.1. skaņas sistēmu, vienkārši ir tik reālistiski, ka bez jebkādām problēmām ievelk spēles atmosfērā. Bet atmosfēru uztur ne tikai spēles skaņa (ambientas skaņas + orķestrālā mūzika), bet arī vizuālā estētika – bieži vien pieķēru sevi vienkārši grozot kameru apkārt tik detāli izstrādātajiem protagonistiem, baudot gan viņu, gan pasauļu, teju dzīvās dabas estētiku. Dažviet spēle parāda pat creep-factor (spēli par Horror gluži nosaukt nevar, vietā, iespējams, būtu termins "Grotesks"), kas ir patīkami. Citas pasaules ir mūžīgā saulrieta/ūdens pasaule, 1220. gada karalistes pasaule, kurā ir nebeidzams negaiss (tīri subjektīvi patika vislabāk, manuprāt), kā arī vulkānu zeme – ar savu nebēdnīgo tuneļu, alu un eju sistēmu, kuru ieskauj lava un mistiskais – tāpat kā visas pārējās pasaules ieskauj mistiskais, tumšais, bet ne baisais – drīzāk gotiski estētiskais, groteskais, kas veido spēles dizainu, mākslinieciskumu, kuru grafiski tehniskais izpildījums arī ir augstā līmenī (PlayStation 2 izpratnē). Spēlē ir arī visnotaļ plašs seno kultūru katls – dizainā (kā alu zīmējumi vai freskas/bareljefi) ir izmantoti dažādi elementi (elementi, nevis ripoffi) no mūsu Zemes senajām kultūrām.
Dizaina jomā var sazīmēt iemīļotus elementus no tādām pērlēm kā:
· MediEvil (nav nekāds brīnums, jo izstrādātāji ir tie paši);
· Quake pirmā daļa - Nexus būtība (vieta, kur krustojas dēmoniskās pasaules) un tā enerģijas plūsmu vizualizācija un ambient skaņas;
· Mortal Kombat - struktūras ziņā; Deception daļā bija Quest, kura struktūra tāpat sastāvēja no dažādajām pasaulēm, kuras tāpat tikās vienā vietā (šeit: Nexus); citi geimeri sazīmē paralēles ar MK: Shaolin Monks, kuru neesmu spēlējis – bet, ja skatāmies spēļu izlaišanas gadus , tad secināms, ka Mortal Kombat Deception (2005. gada 30. septembris) un Shaolin Monks (2005. gada 30. septembris) varētu būt ņēmusi šo struktūru no Primal (2003. gada 11. aprīlis) – un pilnīgi iespējams, ka šo struktūras ideju Primal ir aizguvusi no citas spēles. Šādi sekojot ķēdītei var nonākt līdz ideju autoriem, bet tas jau ir cits stāsts;
· Alien – daži dizaina elementi un olas. Alien pasaules dizainu veidoja dižais mākslinieks H.R. Giger, bet šādu talantu uz šo spēli attiecināt būtu ne visai vietā un prātīgi, tamdēļ teikšu, ka dizainā bija daži Alien-ismi.
Jāparunā arī par spēles tēlu balss darbu:
To kvalitāte mēdz būtiski ietekmēt game-play kvalitātes izjūtas, piešķirt B kino garšu (Resident Evil 1-3) vai cildeni diženot (God Of War). Bet iekš Primal – dialogi ir sasodīti kvalitatīvi sākot no scenārija, beidzot ar izpildījumu. Un kā nu lai tā nebūtu, ja pie darba ir ķērušies kino industrijā atpazīstami cilvēki, tādi kā Hudson Leick (Jen – galvenās protagonistes - balss) un Andreas Katsulas (otra galvenā protagonista Scree balss), kā arī daudzi citi. Rezultāts – kvalitatīvs balss darbs, kurš viegli pauž gan drāmu, gan humoru (bieži ir kvalitatīvs sarkasms un ironija, smieklīgi epiteti), gan pildāmos mērķus un stāstu.
Humors - nedrīkst vēlreiz nepieminēt to - tas caurstrāvo spēli un to pamatā rada protagonistu un antagonistu savstarpējās attiecības, to mijiedarbība - vairākas reizes bija sirsnīgi jāsmejas par oriģinālajiem un intelektuālajiem jokiem, sarkasmu un ironiju, un vienkāršu ķēmošanos. Precīzāk: jāsmejas bija gandrīz katrā filmiņā.
Game-play:
Bet, protams, ka ne viss ir tik labi, cik gribētos – nav perfektu spēļu, ir tikai soļi tuvāk pilnībai. Vienīgais, kas man nepatika iekš Primal, bija spēles kaušanās sistēma, kas ir tik nedzīva, stīva un ierobežota, ka vairāk vai mazāk visām kaujām var izbraukt cauri ar vienkāršu, neloģisku zvetēšanu pa pogām (lasīt: Prince Of Persia 2; lai gan spēlē ir iespējami dažādi gājieni un kombinācijas, bet spēlē iekšā nav kombo-liste – manuālī gan.).
Un kaujas ainu mūzika, ir kaut kas spēles dizainā neiederīgs. Visu spēli skan glīta Ambient/Akadēmiskā mūzika, bet kaujās pēkšņi skan minētā mallcore grupa, kuras radītā metalizētā, elektronizētā roka skaņa ir pretrunā ar spēles vidi, dizainu un to radīto atmosfēru, lai gan kaujas mūzika iederas konceptā (skat. sākuma aprakstu).
Neiederīgumu viegli fiksēt ir šādi: iedomājieties tumšas alas, mēnesnīcas izgaismotas naktis, kur vārnas runā, iedomājieties ūdens pasauli, kā arī 1220. gada ciematu un pilis, un šo pasauļu pavadošo, smalko un dvēselisko Ambient/Akadēmisko mūziku, kura rada papildus atmosfēru... Un tad pēkšņi sākas metalizētais, industrializētais, elektronizētais roks, kas vērtēts atsevišķi ir visnotaļ tīkams lielums (to saka cilvēks, kurš ne acu galā necieš metalcore un puņķainu “metālu” (mallcore), bet patērē metalmūzikas ekstrēmākos galus – Black, Death, Doom metālus), bet tas burtiski izposta atmosfēru un "lētina" spēli (lasīt: Prince Of Persia 2 vai 3 – īsti neatceros, bet tur tāpat kaujās sākās puņķainais “metal”, kas sabojāja visu Persijas antīko sajūtu).
Bet, par laimi, iekš Primal daudz jākaujas nav. Un par laimi #2 - spēlē ir visnotaļ smalkas audio opcijas un kaujas mūzika ir nahrenizējama vispār.
Spēle akcentu tur uz spēles pētīšanu (ir daudz apslēpto lietu), izzināšanu (ir patīkami pētīt dizainu, skaņas un tēlus), dvēseles lutināšanu ar dizainu, humoru un stāsta dziļumu, izsmalcinātību – un šīs kvalitātes spēlē ir novestas teju vai līdz perfekcijai!
Spēlē ir arī daudz Puzzle žarna elementu – kā jau tas ir pieņemts iekš Adventure spēlēm (sevišķi iekš Survival Horror). Puzles šeit ir tā saucamās apkārtējās vides mīklas (environmental) – jāizdomā kā un ar kuru no protagonistiem pārvarēt kādu šķērsli, atvērt durvis, u.tml. Spilgtākais no risināšanas paņēmieniem ir Scree spēja iemiesot savu dvēseli dažādās statujās un objektos – to nāksies visnotaļ bieži izmantot, tāpat kā viņa spēju rāpties pa sienām – daudz ir tādu vietu, kur spēj piekļūt tikai viņš, kurās ir svira, ar kuras palīdzību atvērt ejamcaurumu galvenajai protagonistei. Bet ir arī otrādi – jāizmanto Jen un viņas daudzās dēmoniskās formas (katra pasaule dod savu dēmonisko veidolu ar savām spējām, kuras izmantojamas arī mīklu risināšanā). Piemēram – jāpalēnina laiks (Prince Of Persia), lai pārvarētu letālu šķērsli, jāpeld, lai aktivizētu sviru, u.tml. Kā redzams, spēle sniedz ārkārtīgi plašas game-play iespējas un kaušanās ir tikai niecīga daļa no Primal.
Iekš game-play var sazīmēt šādas paralēles/ietekmes:
· Legacy Of Kain: Soul Reaver - dvēseles (šajā gadījumā dēmonu enerģijas) izsūkšana no antagonistiem, lai ar to barotu Jenu;
· Prince Of Persia (modernā; atkal) - nedzīva kaušanās sistēma ar neiederīgu mūzikas pavadījumu;
· Stargate - vārti (šeit saukti par Rift Gate) konkrētās pasaules ietvaros un uz Nexus;
· Star Wars - kaujas skaņas iekš Aquia – ūdens un mūžīgā saulrieta pasaules.
Nepilnīga ir ne tikai kaušanās sistēma (un tas, kā minēju, ir sīkums, jo spēle neliek akcentu uz Action, bet gan uz Adventure un Platform, Puzzle elementiem), bet diemžēl ir arī dažas tehniskas dabas nepilnības – gļuki:· Protagonisti mēdz ierauties tekstūrās - vienreiz tā dēļ uzkārās (seivojiet, geimeri);
· Dažkārt filmiņās neparādās enerģiju projicētie zobeni (Star Wars, hehe – bet līdzība ir tik niecīga, ka nav traucējoša, drīzāk otrādi – patīkami nostalģiska) un tad izskatās jocīgi, ka notiek kauja bez zobena (tiesa, tas gadījās tikai vienā ainā, neilgi pirms spēles beigām, kad nācās ielādēt spēli tieši pirms filmiņas)
· Dažas teju nepamanāmas skaņas aktivēšanas/izbeigšanas nepilnības.
Bet nu, plusi ĀRKĀRTĪGI atsver un iznīcina mīnusus, pakļauj, piesmej, izvaro, un vandalizē tos:· interesantas, intelektuālas apkārtējās vides mīklas;
· iespēja Ķepļepam (tā mana dāma iesauca Cree viņa gaitas/skaņas dēļ) prasīt darāmo, ja ir nonākts sturpceļā;
· balss darbs, dialogi, scenārijs;
· tumsa, groteskais, gotiskais (vairāk saturiski, nevis vizuāli) – vienā vārdā – dizains;
· dziļas, pavērsieniem bagātais stāsts, kurš kopā ar dizainu veido vienu, centrētu spēles veselumu
· mūzika – tās radītāji (skat. kredītus) un orķestris (City Of Prague Philharmonic Orchestra – izcili pastrādāja iekš MediEvil!!!), kā arī banda 16Volt – visi ir labi pastrādājuši, lai gan 16Volt mūzikai varēja atrast labāku vietu...
Rezumēšu:
Lai izietu (pareizāk sakot, izbaudītu) šo spēli, man bija nepieciešamas apmēram 30 stundas – pasaules ir milzīgas, bet tajās teju nav nekādu lādēšanas paužu – viss notiek ar plūstošu stream metodīti.
VIENREIZĒJA, kvalitatīva, dziļa un elpu aizraujoša (par ko runā game-play laiks vien) Action/Adventure spēle, kuras akcents nav uz kaujām, bet pētniecību, smadzeņu lietošanu, tēliem un notikumiem. Saldais ēdiens tiem, kuri spēles spēlē no A-Z, izpētot un izbaudot ikkatru tās pikseli, nevis skrien tām cauri, nelasot lasāmo un neskatoties filmiņas.
Plūstoši un atmosfēriski spēlējama, neskatoties un nepilnīgo kaujas sistēmu un to pavadošo mūziku un dažajiem gļukiem. Šo spēli ir vērts spēlēt, jo viss, uz ko spēle liek akcentu, ir nostrādāts līdz perfektumam!
Tātad, no šiem izstrādātājiem (SCE Studio Cambridge) man ir abas MediEvil pērles, kā arī 2x izieta ir Resurrection daļa uz PSP, kā arī ir, šis recenzētais dārgums vārdā Primal, un nākamā spēle no viņiem būs Ghosthunter. Varbūt jāpaķer būs arī C-12.
Daži citāti priekam:
-Raum [pēc sakāves, mirstot]: I'm dying... quickly. Damn you, Hybrid! I was hoping I'd really suffer at the end.
Scree: I know you mortals think you're at the heart of everything, but believe me, you're not.
- [Saruna zemūdens pasaulē - Aquia]
Scree: My companion is ill-equipped for life in your world. I had to leave her on the surface.
Aino: One of the dry ones?
Scree: Yes, a mortal. You know how fussy they are about breathing.
- [pēc kaujas] (mēģinu atcerēties)
Scree: Are you feeling good?
Jen: Oh, like I’ve just stepped out of moshpit!
Un visas šīs aprakstītās burvības dēļ man ir sasodīti liels pamats teikt, ka Primal ir nepelnīti nepamanīta, nenovērtēta spēle, kuras iepazīšanu varu rekomendēt ikvienam PS2 īpašniekam!
http://www.primalgame.com
(var paklausīties 16Volt, dziļāk izpētīt stāstu un paskatīties making-of video un citādi iepazīt spēli)
Treileri:
http://www.youtube.com/watch?v=FJRA
http://www.youtube.com/watch?v=dwdeUKWX