Diapozitīvs

Vai nu esmu sevi kapitāli pārpratis, vai arī tiešām laiki mainās un viss iet galīgā dirsā, jo es - introverti noskaņota būtne - šobrīd priecājos par mūzikas pirkšanu fiziskā veikalā, uzprasoties uz paaugstinātas maksas mijiedarbību ar cilvēkiem...

Un kā gan nepriecāsies, ja veikalam uzmet e-pastu ar interesējošo plašu sarakstu un saņem info, ka zem 40€ šobrīd ir tikai pēdējie Thy Catafalque albumi? O, vismaz kaut kas pieejams un bik lētāk, nekā pašam sūtīt no Discogs - veikala interesi ieskaitot!
Katafalks man, protams, der - lai gan sarakstu iedevu diezgan garu un deficīta stāvoklis īsti neliek sajūsmā raut uzacis ārā. Izdomāju, ka jāņem pats pēdējais albums, jo tas vienkārši ieper dāsnāk, ir muzikāli daudzveidīgāks un, kas pats būtiskākais - skanējums atgriežas pirmo albumu pagalmā: Ekstrēmais Metāls ungāru gaumē - ņamma, nu! Rakstu veikalam:
- Ok, lai tad brauc pēdējais Katafalks!
- OK paldies, I. ( ... tālāk ... )

Runājot par muzonu ārpus Ekstrēmā Metāla (Death, Black, Doom - pareizais gals un vieta, kur manām ausīm tikai sākas klausīšanās vērts metāls) ir ne reizi nācies pamanīt, ka no tās enerģijas tālu nav arī kārtīgi plosošs reps - nesaudzīgs, agresīvs, nepieradināts. Lai gan neesmu repa piekritējs nevienā pašā vietā (virspusējība, zemiskums, ārišķība, tukšums un totāla pimpība kā pašmērķis), tajā skaņā kaut kas ir...

Un tad antāk Peelingflesh un parāda - jā, tā nav tikai šķietamība. Tā lieta lieliski iet kopā un atgādina manu agrīno mīlestību pret Brutal Death Metal/Slam! Ja esi ekstrēmā metāla piekritējs - izaicinu šī albuma klausīšanās laikā pačku nekratīt - lisu vai matainu - kādu nu daba devusi. Dodu 90%, ka nesanāks!
It sevišķi 9. dziesmiņā: The G Code (feat. Alex Erian & Steve Marois), kas, manuprāt, ir labākais Peelingflesh skaņas paraugs.

https://uniqueleaderrecords.bandcamp.com/album/the-g-code

Man sametas baigi priecīgi zinot to, ka man ir forši draugi ar kuriem var savākties un pasēdēt, telefoniem esot nobāztiem kaut kur citur. Kā vecajos laikos, kas ir objektīvi labāki savā ziņā vai divās. Sēž cilvēki un bauda, lai nu ko tajā mirklī baudītu - sarunu, videospēli, ķinīti, diapozitīvus - ko kūpošu, ēdamu vai dzeramu, vai šo lietu kombināciju. Vai kā vakar - lielisku mūziku - proti: Kuba platīti Laukumi.

Sēž četri draugi aptumšinātā istabā uz dīvāna - visi uzmanīgi klausās un ik pa brīdim sejas rotā kāda izteiksme - kas jauks sadzirdēts, kāds paterns pamanīts, kas citādi pakutināts. Un tumsiņa te noder - mazāk traucējošu signālu no vizuālās sistēmas, vairāk uzmanības skaņai. Un, ja tomēr aci kaut kur jāpiesien - atskaņotāja adatas pozicionēšanas gaismiņā var pavērot kā griežas plate un kādus atstarojumu paternus tā met uz sienas. Daile, nu!

Jaunais albums rādās ļoti tvirts pirmo albumu turpinājums. Jau uzrakstīju plates pieprasījumu Ģertrūdes ielas elpee veicītim, jāsagaida piedāvājums, tikmēr - taupot ausis, lai vinils labāk man nodzied Evoken.

Šamējo koncerts Rīgā uz peldošās platformas bija krietns

Laikam lēnām iezīmējas, kāpēc man analogais formāts patīk labāk: tas nav perfekts, tam ir savs raksturs.

- Aizejot uz koncertu, lietas nav perfektas: sākot no pastūžu dūkoņas, kas sola labi pavadītu laiku, turpinot ar cilvēciskām kļūdām un nobeidzot ar telpas akustiskajām īpašībām, kas piešķir savu nokrāsu skaņai. Un koncerti ir vieta, kurā muzonu jūt īpašāk un šaubu tur nav. Tas jau ir notikums. Nereti klausos tieši koncertu ierakstus, lai to sajustu mājās.
- Studijas ieraksts nav nekādas neitralitātes etalons: tur ne tikai katras studijas unikālā akustika ietekmē skaņu, bet arī iesaistīto personu miksēšanas gaumes un izpratnes par labu skaņu. Cik inženieru, tik skanējumu. Kāda nu tur tehnoloģija atrodama, tā nu skanēs. Značit - cik studiju, tik "neitralitāšu"? Bullshit.( ... tālāk ... )

Par sliktajām platēm parunājām, balansam tagad par labajām!
Pēdējā no lieliskajām, ja ne izcilajām: mūsu pašu Ambient Jazz/Post-Rock/+ bandas Kuba plate Laukumi, kuru lolojuši pašmāju malači no Jersikas. Laukumos ir bauda iegrimt aizvērtām acīm, tīksminoties par meistarīgi notverto pasauli, tās skanīgumu. Man nav, kur piesieties!

Šāds muzons aizpilda krietnu nišu: kad gribas vakaru bagātināt ar kaut ko abstraktu, atmosfērīgu, atipisku un eksperimentālu - kaut ko brīvu no tipiskās skaņdarbu uzbūves trokšņa. Bez vārdiem, lai netraucē laika un individuālam domu ritējumam šādu jaukumu pavadījumā... Kad Ambients ir par lēnu, bet Funeral Doom Metal - par tumšu un piesātaninātu.
Laiki, kuros der neoklasiķi Arcana, instrumentāli un uz ambient jau krietni velkošie Marconi Union - Ghost Stations remiksētie gabali un mazuliet - elektroniskie Huva Network... Kaut kas no Dark Jazz vai pat Twin Peaks skaņu celiņa - par spīti retajai lirikai tajā. Un protams - šie Kubas foršie Laukumi, kurus pieminu pēdējos, lai atmiņā saglabātos svaigākie ;)

Liekais svars ir lieks - šī plānā platīte to lieku reizi pierāda: radīšanas darbs ir paveikts godam un patiess prieks klausīties! Nav jālieto lamuvārdi "audiofīls" un "180g" - tā vietā baudām augstas raudzes mūziku platē, kuras kvalitāte vedina nopirkt vēl kādu Jersikas izdotu plati vai FLAC.

Skolēnu ekskursijas laikā Viļņā pamanījos ielavīties pāris plašu bodēs. Vienā no tām - Vinilotēkā - atradu jauku un funkcionālu suvenīru - Sraiges Efektas plati Tik Ejimas - albums labi zināms, ļoti muzikāls un garšīgs: ņemu ciet.

Atgriežoties mājās, uzlieku plati un saviebjos. Bass nomāc lietas, ir par daudz, vidus te neizteiksmīgs un augšas vietām eksistē, jā. Skan tā, it kā grupa spēlētu polsterētā telpā un zem deķiem - balansa nav, putra gan ir. Putra, kura digitālajā versijā (YouTube, Spotify, Bandcamp) neeksistē, značit vainojams ir kāds, kurš ierakstus (ne)pielāgoja iespiešanai platē. Smaga laža par 40€ ( ... tālāk ... )

19:54 - vārās dižsoļanka, dzīvoklis smaržo tās gaidībās un pirmo reizi klausos jauno Igorrr plati ar jauno adatu - ņamma!
Manai ausij tīkamāk par FLAC - platē skan bik vēl nodalītāk, spēcīgāk - it sevišķi kora un baroktantes perversijas