Sūrreālisms

Īres tūrisms: pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu/rajonu sniedz to lielisko iespēju iepazīt vēl kripatiņu Latvijas pamestās, ceļamās un jau eksistējošās pilsētvides. Pamatā ir divi iepazīšanas varianti:
1) fiziska apskate;
2) Google Street View + Bing Maps Bird’s eye.

Priekšroka, protams, pirmajam variantam. Taču vispirms ir derīgi izraut ērglim to aci un pārsviest pāri rajonam, ievācot datus par aptuveniem iešanas virzieniem, vadoties pēc izdauzītajiem logiem un citām liecībām. Tad nu, lūk, noskatīju dažus objektus un devos ceļā. Vienu objektu iešu ar priekšniecību runāt rīt (ja nesekmīgi - vienmēr ir vecais, labais trespasings), otru izdevās „bez” starpgadījumiem apostīt, trešais ir muitas zonā vai blakus tai - katrā gadījumā īsti neģeld.

Objekts, kuru izdevās
Patīkams putna lidojuma skats. Šur - tur trūkst jumta, šur-tur trūkst ne tikai jumts, bet arī grīdas, tāpēc skats ir tāds pats, kā no augšas ielūkoties kartona kastītē, kurai izgriezti logi un durtiņas! Ieradāmies tur divatā, bet lielāko daļu apskatīju vienatnē. Arhitektūra vietām atgādināja Slokas papīrfabrikas veco arhitektūru ar Vārpas fragmentiem. Tā nu tur klusītiņām vandos un ne tik klusiņām patīru kādas kritušas spoles apkārtni, lai bildē nebūtu jaušams pārlieks haoss. Periodiski skan ritmiski trokšņi - tālumā garšīgi strādā mazapgriezienu dīzeļmotors un laiku pa laikam fonētisko atmosfēru papildina vilcienu sliežu dziesma. Šur-tur pil ūdens. Bet kaut kas tomēr nav ar ambienci kārtībā - ir kāda ritmiska skaņa, kas neizklausās distances kropļota - kaut kur tepat kāds kaut ko mērķtiecīgi kaļ. Iedomājos, ka varētu būt kāds kreisā labuma meklētājs, kas ievāc kritušo ķieģeļu ražu, atbrīvojot tos no pielipušās saistvielas.
Te nu man jāpiezīmē viena mana īpašība: kad bradāju, man iestājās kaut kāds pohujistisks nihil stāvoklis pret objektos notiekošo jebkāda veida darbību - lai tā būtu legāli saimnieciskā, vai kādas bandas darbs pie ķieģeļu nelegālas iešņaukšanas nāsī. Šādos gadījumos racionālā (iz pašsaglabāšanās viedokļa) pieeja būtu pārtraukt savas darbības un meklēt tuvāko izeju. Bet nē. Man ne. Nezinu, vai tas uz labu vai kā? Taču, tā kā objektā ir uzradies riska faktors, izslēdzu Lustmord un turpinu bradāt klusumā, klausoties metāla un keramikas šķindās.( OSTa )
 

Zinot kinoteātru biznesa politiku (telpas un filmas dārgas - jārāda tās, uz kurām nāk masas), tik tiešām man pat prātā neienāca gaidīt, lai Latvijas kinoteātros parādītos intelektuāls, sarežģīts un izcils kino. Šodien, ieejot post-apo.lv, atskārtu savu alošanos:
"No 20. novembra līdz 11. decembrim kinoteātrī "Splendid Palace" notiks kinolektorija "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" devītais izlaidums, kas būs veltīts Tarkovska ikoniskajām filmām. Tā laikā tiks demonstrētas filmas "Spogulis", Stalkers", "Solaris", "Upurēšana", kā arī Larsa fon Trīra kinolente "Mēdeja", ko režisors uzņemis Tarkovska ietekmē. Lekciajs lasīs Viktors Freibergs, Normunds Naumanis, Daira Āboliņa un Dāvis Sīmanis." http://www.satori.lv/raksts/5049

Pačekoju Splendid Palace WEB lapu un jā - atvēlēts laiks programmā šim lekciju/filmu ciklam. Sajūsma teju pa vīlēm spiežas ārā!
Tarkovska pērle Stalker tika iegādāta 2009. gadā DVD spiedumā iz UK pēc tam, kad lektors Viktors Freibergs, pasniedzot kino lekcijas LU Humanitāro zinātņu fakultātē, to man atgādināja. Nekaunēšos vairs piezīmēt, ka klabinātāja nightqueen, kas tolaik studēja LU, reiz ieminējās, ka mēs varētu iet uz šīm lekcijām, klausīties tās. Bikiņ padomājot un apsverot priekšā stāvošo intelektuālā īpašuma/performances zādzību baudīšanu, piekritu un es, nebūdams nemaz students, kopā ar minēto personu gājām uz V. Freiberga lekcijām, kuras tik tiešām izbaudīju. Varbūt šī ir tā lieta, kuru es savos nu jau 30 gados, varētu studēt? : D

Atgriežoties pie tēmas, ar sajūsmu esmu noskatījies Stalker reizes 4, kā arī izlasījis Strugatsku daiļdarbu. Jāpiezīmē, ka šis ir retais gadījums, kad filma iztrumpē grāmatu (manuprāt), no kuras tā atvasināta. Un TAGAD! Kinolektorijs uz lielā ekrāna demonstrēs minētās Tarkovska filmas, to skaitā Stalker, par kuru reiz izplūdu atskatā šepat blogā.

Uzlūkojot šo bildi, kuru tomēr nolēmu ieskenēt, atceros kādu stāstu no bērnības. Bilde atgādina par mani un manu brāli. Bijām kādus deviņus gadus veci un, acīm redzot, garlaikojāmies pie krustmātes. Tad devāmies laukā un izdomājām aiziet uz netālu esošo stroiku, kur ceļ daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku. Patiesību sakot, būvniecība tur kādu laiku bija apturēta, bet ceļamkrāns, cementa mucas un cita celtniecības tehnika stāvēja vēl uz vietas. Ķieģeļu-paneļu tipa ēka ar sarkanu mūri, kuru Elga gan jau zinātu apsaukāt sērijas numurā.
Par šo ēku saldenieki zināja teikt ne vienu vien spoku stāstu, beigu galā ne jau velti - ēka tika celta uz otrā pasaules kara kritušo vāciešu kapiem, par ko vesela ažiotāža bija dzimtajā pilsētā. Viens no spilgtākajiem spoku stāstiem: Uz ārējās ķieģeļu sienas, kas vērsta pret ielu, regulāri sāka parādīties pleķis, kas atgādināja izplūdušu un abstrahētu cilvēka figūru: galva, kas mazliet nošķiebta uz vienu pusi, rumpis, kas vēja nests aizslīdējis mazliet uz sāniem un ekstremitātes, gluži kā atrautas un sakropļotas. Izskatījās, ka šai figūrai rokās bija automāts - gatavības pozīcijā. Pleķis tur bija gan lietus, gan sausā laikā. Tauta runāja: draudīgo pozu ieņēmušais kareivis uz sienas apliecināja, ka šeit apglabātie, kuru atdusas vieta apgānīta, cīnīsies par savām tiesībām uz mieru ar jebkuru, kas pārkāpj viņu teritoriju.( ... tālāk ... )
 

Lūk, kāpēc man ne visai patīk tērēt laiku, enerģiju un naudu, lai sarunātu bridienu kādā objektā. Nesenais gadījums: mēs, neliela kompānija, kā jau normāli cilvēki, kas nodarbojas ar pieklājīgu trespassingu, pārlīdām pāri kādas šķietami pamestas industriālās teritorijas žogam. Skatāmies, ka netālu stāv normāls mersis un vēl drazas kaut kādas. Izskatās, ka ir apsardze. Domājam: lauks te tāpat ir pārskatāms kā uz delnas - davai, iesim pieteikties pie apsarga un uzprasīsim, vai drīkstam pabradāt. Pieejam un apsargam (neoficiāls, bez uniformas) ar vienu aizduļķojošos aci sejā šoks un mazs izbīlis. Uz mūsu runām šis nereaģē un izturās tā, it kā būtu sabijies un ātrāk gribētu no mums tikt vaļā. Atkratoties no viņa, tomēr izspiedām info kur kā ko darīt - nāciet pirmdien, runājiet ar otro apsargu. Aizejam.
Atnākam - jauns puika (zem 30), arī bez uniformas. Uzņēmums značit nelikumīgi nodarbina. Bet par to pofig, galvenais sarunāt ģēlu. Lūk, iegūstam telefona Nr. Zvanu - savieno ar ārzemēm. Pastāstu ko gribam, pretim dzirdu kārtējo "tur nav, ko darīt" un "nav kultūrvēsturiski", bet tomēr adresāts izrādās laipns un sarunājam, ka viņš atmetīs man SMS ar uzņēmuma vadītājas (vai tamlīdzīgi) telefona Nr. Pēc kādām 30min, braucot jau uz citu, uz pusi pliekanāku objektu, saņemu SMS ar telefona Nr. Zvanu. Paceļ - "jā, lūdzu, tikai iepriekš gribētu faksētu oficiālu iesniegumu brīvā formā". Nav problēmu, saku. Piesaku aptuveni sestdienu uz 14:00. Lūk, smadzeņoju un rakstu, un uzcepu beigu galā to, manuprāt, tīri glītu un pārdomātu. Tad parakstījām un nesu uz pastu. Samaksāju par faksu 0,48Ls un gaidījām sestdienu. Piektdien saņemu zvanu no faksa adresāta: "jā, ok, nāciet, bet iekšā gan nevarēs iet un, lūdzu, ievērojiet mūsu prasības objektā". Nopūšos, bet domāju - jāaiziet ir, beigu galā nevar šādu čakarēšanos atmest ar nepiepildītu roku un gan jau, ka varēs iešmaukt ēkās. Beigu galā - ja sarunāts, jāaiziet vismaz apostīt un nopētīt situāciju. Pienāk sestdiena un biedrs Maita atmet ar roku, jo neesot tā vērts. Mēs ar cienīto gan aizbraucam.
Sagaida mūs trešais apsargs - izskatās mazliet pēc zeka un protams, ka bez formas. Ielaiž iekšā un saka, ka vilksies līdzi. Tā nu arī staigājām, pļāpājām un mēģinājām visādi teikt, ka iekštelpās, ja domā ar galvu, uz tās nekas nekrīt. Bet bez augļiem. Toties cilvēks izrādījās tīri zinošs un ar cienījamu humora izjūtu. BET.

1) Pieklājīgi trespasseri redz, ka objekts apsargāts - pieiet pie apsarga papļāpāt. Rezultāts 0/5;
2) Aizejam citu dienu, dabūjām numurus. Rezultāts 2/5;
3) Zvani uz diviem tel. Nr. Rezultāts 3/5;
4) Sarunā, uzraksti iesniegumu, aizfaksē. Rezultāts 3/5;
5) Aizej, dabū piespiedu gidu un tomēr netiekam interesantākajā daļā. Rezultāts 1/5.

Vai šāds čakars ir tā vērts? Atkarīgs no rezultātiem, protams. Ja cilvēki ir spriestspējīgi un zina, ka neeksistē normatīvais akts (vai arī parādiet man to, lūdzu), kas viņiem piespiedu kārtā uzliktu atbildību par cilvēkiem (nedarbiniekiem un citādi nesaistītiem ar uzņēmējdarbību konkrētā objektā), kas iesniegumā atbildību noņēmuši no viņu pleciem... Ja cilvēki netēlotu mammas, norādot pieredzējušiem urbexeriem, kas bijuši krietni nolaistākās ēkās, kur var un kur nevar iet... Ja iesniegums rezultētos iekš tā, ka atver vārtus un laiž pastaigāties brīvā vaļā (porcelāns un RGK, piemēram), tad tas būtu tā vērts, protams. Bet konkrētais gadījums? Kā izlūkpasākums: jā. Kā interesanta pieredze: daļēji. Kā bradājums: SKUJU! Bet nu, vismaz dažas filmas fočenes un viena HTC Sensation bilde kabatā. Tas tā, ja cenšamies uz lietām skatīties kaut cik pozitīvi

Hail trespasser!
 

Lai netā nedublētu lietas un ņemot vērā to, ka šeitan tomēr man dikti šaurs lasītāju loks, intro no bradājuma un pārējais tad linkā.

Kā iepriekš tiku minējis, objekts manu bridējaci vilināja kopš kāda 2000. gada, kad, braucot tur garām ar starppilsētu un mazliet vēlāk ar RS autobusu, manīju gar žoga iekšpusi stratēģiski izvietotus tornīšus un platformas ar vīriem tajos. Vīru rokās – letāli automātiņi… Interese īstenotā objekta apmeklējumā materializējās tikai šomēnes, sarunājot apmeklējumu ar objekta teritorijā esošajiem saimnieciskās darbības veicējiem.
Bradājuma laikā acis glāstīja ar dzeloņdrātīm nodrošināts perimetrs, kurš sevī ietvēra ēku, kuras vēderā spīguļoja dažādi telpu nosaukumi, piemēram: „111. Neizmantota telpa”; „207. Kriminālizmeklēšanas nodaļa”; „407. Sardzes norīkojuma tualete”; „413. Arestēto karavīru ēdnīca”; „414. Sardzes personālsastāva ēdnīca”; „1. Viennīca” u.tml. Aizturēto kameru blokā ir arī „Aizturēto virsniekvietnieku kamera” un „Aizturēto virsnieku kamera”. Kādas kameras durvis no iekšpuses rotā vājš, specifiskā gaismas leņķī manāms uzraksts ar zīmuli: „Свобода это рай” (Brīvība – tā ir paradīze), kas droši vien ir 1989. gada filmas С.Э.Р – Свобода это рай (1989) referencīte. Turpinājums te
 

Pastāv kāds starptautiski ratificēts normatīvais akts ar nosaukumu „Regula Nr. 70515: Kārtība, kādā ierosina, izskata un izdod Auklīšlikumu”. Šodien atcerējos par šo dokumentu, izlasot, ka, pamatojoties uz to, ka Pripjatā kāds pamestās iekštelpās ir nopietni savainojies vai guvis letālas traumas, apmeklētājiem tiek liegta iespēja iet ēkās un jāuzturas 3 metru attālumā no tām. Gidu, kurš neievēro šo liegumu, atlaiž. Ir vairākas lietas, par kurām es gribētu kādam atbildīgajam politiķim iemaukt precīzi pa saules pinumu:
1) Par tiesībspējīgu un rīcībspējīgu pieauguša cilvēka rīcību ir (vajadzētu būt) atbildīgs tikai un vienīgi viņš pats. Par nepilngadīga vai tiesīb/rīcībnespējīgu indivīdu atbild tikai vecāki vai ieceltais aizbildnis. Valstij nav par visām varītēm jāaizvieto sūdīgi vecāki, sevišķi, ja valsti kutina iespēja izdot Auklīšlikumu, kas būtu attiecināms arī uz tiesīb un rīcībspējīgajiem;
2) Aizliedzot iekļūšanu „paaugstinātas bīstamības” zonā, nevar apturēt evolūciju;
3) Paredzot sodu, īsti nevar novērst iekļūšanu. Interesenti ies vienmēr. Tad kāda jēga no lieguma? Mehānismu, kurš nestrādā, vai nu labo, vai izmet miskastē. Citādi šādu liegumu izstrāde un izdošana tērē vien adminstratīvā aparāta resursus, kuru rezultāts sabiedrībai nenes teju nekādu labumu.

Nopietni, WTF?! Kad valsts beidzot beigs uzvesties kā nolādēts, nevienam nevajadzīgs tēvs/māte/aizbildnis, kas ņems un liegs iekļuvi pamestās zonās, kur katrs par savu rīcību ir atbildīgs pats? Ja kāds objektā savainojās un aiziet bojā, tātad, konkrētais indivīds bija gana debīls, lai būtu neuzmanīgs. To sauc par evolūciju – brāķu atsijāšana. Tas ir izolēts gadījums, uz kura pamata nevajadzētu nu ņemt un izdot bargos normatīvos aktus, kas liegtu visiem uzturēties pamestās celtnēs. Tajā pat laikā tautas masas (tūkstošiem cilvēku) brēc pēc izmaiņām konkrētos normatīvajos aktos, bet politiķi kūtri kasa pautus, izmaiņu nav. Sēdē: „O, šodien nerisinām nopietnos jautājumus! Davai, Regulas Nr. 70515 ietvaros izdosim uz izolētiem gadījumiem balstītus preventīvos normatīvos aktus un iekļausim tajos arī kādu represīvo punktu, lai jautrāk! Policijas resursu tāpat mums nav, lai nodrošinātu šī normatīvā akta darbību, bet ierēkt taču varam!”

Un ko nu? Bija tā kā stipri attāls plāns šovasar/šoruden braukt beidzot uz Pripjatu, bet, ja nelaiž ēkās? Vai ir vērts? Kāds indivīds izolētā un, iespējams, visnotaļ unikālā kārtā guvis traumas. Ukraina reaģē: izdod kārtējo Auklītes likumu, kura dēļ nav vairs vērts uz turieni plēsties. Absolūti vairs nav nekādas jēgas. Tikpat labi šāda Ukrainas rīcība, atlaižot gidus, kuri atļaujas domāt ar savu galvu, nevis klausīt Auklītei, var nogalināt Pripjatas tūrismu kā tādu. Auklīšvalstis ir absolūti briesmīga, nevienam nevajadzīga padarīšana. Varbūt vajadzētu kādam politiķim kādā neizmantotā valdības ēkas telpā palikt padeni. Viņš nokritīs, salauzīs roku vai sprandu un tad pēc analoģijas notikumu vietu būs arī jāpasludina par bīstamu un liegtu, un par uzturēšanos tajā būs jācieš neadekvāti stingra represija, kāda nav pat par sargāta privātīpašuma pārkāpšanu.
 

Lai paātrinātu ~24h brauciena otro daļu, izdomāju, ka jāuzraksta par ceļojuma uz Horvātiju ietvaros notikušajiem bradājumiem. Jā, starp citu, viena no TEH ULTIMATE šāda stāsta pieraksta reizēm bija toreiz, restorānā Sēnīte! Bet nu, šoreiz neesmu objektā uz vietas un neslēpjos no apsargiem, bet gan sēžu mašīnā, Elga guļ ar galvu klēpī un man rokās šmārtfōns – rakstu pamata kodolu šim aprakstam, ko pēcāk apsmadzeņošu pie PC. Jābrauc vēl ~700km līdz Rīgai.

Paņēmu atvaļinājumu uz nedēļu, lai aizbrauktu uz Horvātiju - laikā no 28. aprīļa līdz 6. maijam. Jau tad, kad plānojām ceļojumu, cerēju pie tā pieķert Željava Aerodrom kaut vai apostīšanu, kas atrodams Horvātijas pierobežas zonā ar Bosniju un Hercegovinu. Tā kā brauciens plānots ar savas dāmas ģimeni, bija skaidrs, ka objektam veltītas tiks vien maksimums stunda, divas, jo ierobežotais laiks jāvelta tūrismam-vulgaris un ilgāk par stundu-divām neviens mašīnā negribēs gaidīt. Tātad, nekāds trūisms nesanāks. Pētot objekta info netā, uzzinu, ka tolaik augstākās slepenības objekts KLEK aizņem 9x4 kilometrus – tagad aptuveni puse no bāzes atrodas Horvātijas, bet otra – Bosnijas un Hercegovinas teritorijā (sadalītas 90. sākumā/vidū), līdz ar to, šodien to apmeklējot, ir liela iespējamība papļāpāt ar bruņotām militārpersonām, kas potenciāli varētu būt robežu apgaitā. CR pagaidām vēl nav nav EU valsts – daļa iedzīvotāju aktīvi protestē, ielās ir daudz ar krāsu pūstu uzrakstu pret EU, kā arī dažs plakāts. Ja kādam neinteresē detaļas par objekta infrastruktūru un inventāru, var droši izlaist slīprakstā izcelto un lasīt tālāk bradājuma/ceļojuma informāciju un iespaidus.
( ~4km pazemes tuneļu!!! )
 

Vairs jau nevaru sagaidīt, kad beidzot tikšu pie šim priekšmetam līdzīga priekšmeta un beidzot varēšu daudz pieklājīgākā formātā saskenēt savus 35mm filmas foto darbus. Sakrājušās ir kādas, hmm, 10 neskenētas filmas. Būs, ko atrādīt. Cerams, ka mēneša laikā : )

Sapirku vēl Vivitar 28mm f/2.8 platleņķi un Vivitar 80-200mm f/4 zūmu + vēl nāk pie manis platleņķa blende un 2x telekrāna pagarinātājs. Tā ka foto notiek. Un tad jau netā varēšu iebakstīt ^^

Un jā, visiem urbex piekopējiem rekomendējams ir šis forums, kas orientēts uz UE foto, un tā respektīvā G+ lapa. Forši konkursi un laba aktivitāte no bradātājiem iz visas pasaules. Žēl tikai, ka vairums aizraujas ar smagu laišanu caur dirsu (žopēšana). Bet tā - absolūts āsomness.
 

Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!
Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors? ( Zeiss ražotne )
 

Labs klausāmais darbā, kurā nav jālieto smadzenes un nav īpaši jākomunicē. Stundām ilgi var nodarbināt prātu ar klausītā vizualizēšanu. Pamēģināju darbā baudīt Koontz darbu Phantoms, kas ir Silent Hill 1 mega influence - no darba daļēji aizgūts settings, ielas nosaukums (Koontz St.), spēlē pie kinoteātra izlīmēti Phantoms ekranizācijas plakāti, kā arī fikcionālā, grāmatā esošā "Timothy Flyte - The Ancient Enemy" darba nosaukuma vārda/vēstījuma spēle - spēlē uz sienas ir "Leonard Rhyne - The Monster Lurks". Patika darbs gan saturiski, gan tas, kā tas tika lasīts. Patīkama vīrieša balss, variējoša, katram tēlam citāda.
Īsi pirms audiogrāmatas noklausīšanās līdz galam, noskatījos ekranizāciju. Vļeh, filma noķer labi, ja vienu gramu grāmatas būtības un lieki maina lietas. Kāda velna pēc? Nezinu. Piem., grāmatā bija tāds un tāds iedarbīgs baisumiņš, bet filmā, tajā pašā aprakstītajā settingā, ielikts citāds, mazāk efektīvs. Nahuj? Nezinu. Koontzam gribējās kaut ko advancēt vai arī režisors viņu vienkārši batreipoja un piespieda. Ja grāmatai dodu 8, ierunāšanai 7, tad filmai knaps 6 - vienīgās labās lietas filmā bija tas, kā kinovaloda labu horror var vērst par izcilu, talkā ņemot iedarbīgus audio un kinovalodas elementus. Turklāt filma šķita kā riebīgs fast forward un tās tēli tika nevajadzīgi actionizēti. Atkal jau nezinu, kāpēc. Grāmata ir lieliska, vidēja tempa spriedzes darbs, kas skaisti būvējās uz exploration, spriedzes un nezināmā izziņas pamata, bet filma to pazaudē, metot skatītājam puslētu action/thriller. Meh.

Lai nu kā - audiogrāmata (it kā tizla, nevajadzīga lieta, ja ir laiks lasīt grāmatu) ir labs klausāmgabals laikam, kad ķermenis ir aizņemts, atstājot prātu potenciālai degradācijai.

Kā jau Andrejsalas administrācija nekavējas ziņot, top tur mums Civilās aizsardzības (CA) muzejs. 1. marts bija arī internacionālā CA diena. Tai par godu pazemē esošā (zemē iedziļinātā) Civilās aizsardzības aizsargbūvē (patvertnē) Andrejsalā rīkojam diafilmu un diapozitīvu pasākumu.

Autentiska CA aizsargbūve (kuras arhitektūra tā vien stāsta par LPSR laiku haltūru), autentiskas ekspozīcijas un autentiski diapozitīvi tiks rādīti ar autentisku PSRS Hi-end tehniku. Tādu kā šo diafilmu projektoru. Diapozitīvu saturs: pilsētvide un (Urban Exploration jeb UE). Diafilmu saturs: pilsētvide un CA.

Pasākuma ideja ir DIAlietas un stāsti par un ap CA un UE. Neesmu diži labs runātājs, tamdēļ stāstījuma formā rādīšu šīs DIAlietas iz savas personiskās kolekcijas. To skaitā paša fotografētos (ar 1972. gada Japānas ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un Fujifilm/Agfa diapozitīvajām filmām). Atmosfēru papildināšu ar Dark Ambient/Industrial žanru mūziku.


Ja kāds nepaspēj uz savākšanās punktu, patvertne atrodas šeit.
 

Biju še pabijis 2009. gada 8. aprīlī – objekts, kurā ~izdomāju, ka pieturēšos pie vienas strikti subjektīvi tīkamas UE izpratnes – fotogrāfijas. Dāma iedeva fotoaparātu un knipsēju lietas.
Tagad ir 2011. gada 29. janvāris un pirms nedēļas – divām pabiju otru reizi. Par to pateicība sargam, kurš ielaida. Un ne tikai ielaida – uzveda augšā un, kad bijā apstaigājuši lielo ražošanas korpusu, kurš bija pamanījies arī tikt „apgraizīts” (savienojums ar katlu māju noslaucīts no zemes virsas), vīrietis izraka ~20m garu taciņu līdz katlu mājai un tās grandiozajai Steinmüller tvaika krāsnij (trīsstāvu māja augstumā), kas padomju laikos pielāgota gāzei. Pastāstīja arī par to. Patīkami pavadīts laiks un lūk – arī bildes, kuras tapa ar 1979. gada ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un tajā iebaroto diapozitīvu Agfa CT Precisa 100 filmiņu. Jāpiezīmē gan, ka analogajā formātā ir vēl ~+3 bildes no objekta – digitalizēt tās bija pagalam kroplīgi. Tā, ka šīs un citas bildes (uz šo brīdi 135 pašfotografēti diapozitīvi + 145 ne manas izcelsmes diapozitīvi) var noskatīties pie manis – uz lielā ekrāna pie sienas.

Slaidšovs šeit.
Slaidšovs no pirmā bradājuma objektā šeit.

P.S. Augstāk redzamā bilde ir stereobilde (citiem vārdiem: sena 3D tehnika). To var apskatīt ar Cross-eye tehniku.
Instrukcijas šeit.