(bez virsraksta) @ 11:09
| | Add to Memories | Tell A Friend
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|
17. Decembris 2012Commentskādreiz (19. gadsimta beigās) bija mode publicēt dzeltenajā presē visu pašnāvnieku atstātās zīmītes - cilvēkiem ļoti patika tās lasīt (un uzbudināties), bet pašnāvniekiem tas bija papildus stimuls kaut ko skaistu uzrakstīt, toreiz vispār no tā vien arī radās ideja, ka varētu taisīt pašnāvību kā protestu pret kaut ko lielu un nozīmīgu, nevis vienkārši savu personisko problēmu atrisinājumu. kādā brīdī mediji saprata, ka tas ir neētiski un stimulē jaunas pašnāvības un to pārtrauca darīt. varbūt, ka jāpieņem par normu tas, ka masu slepkavu vārdi, attēli un biogrāfijas netiek publicēti medijos - it īpaši, ja viņš ir nošauts aizturēšanas brīdī un viņu vairs nevar tiesāt, varbūt klusēšana un aizmirstība būtu piemērotākais sods?
es nedomāju, ka sabiedrība, kas šobrīd aktīvi cīnās par vārda brīvības neierobežošanu, nemaz nerunājot par pedofilu sarakstu pieejamību, šādu izņēmumu spētu saprast.
par vārda brīvību vienmēr ir cīnījušies atsevišķi indivīdi, "sabiedrība" labprāt to ierobežo savu ērtību labad
Ā. Tāda ir bijusi sabiedrības vēlme? Daudzās sašutošo lasītāju/skatītāju vēstules "a kur tad nošauto sīkuļu fotogrāfijas?"
Tad cita lieta, protams. Tad neko. nu kā jau augstāk minēts, šitā te
http://www.democraticunderground.com/10 repostu, redditu, retwītu un kā nu vēl skaits nudien itin labi aprakstās ar vārdu "daudz".
(Reply to this)
(Parent)
es piekrītu, ka šos visus būtu jāiesviež vēstures mēslainē - lai mediji vispār ignorē viņus kā personības ar vārdu, seju un dzīvesstāstu. Piemēram, Gulbenes bērnudārza slakteris bija iespaidojies konkrēti no Čikatilo, un gan jau vēl ir simtiem gadījumu, kad kāds no iepriekšējiem slepkavām bijis kā trigeris nākamajiem.
(Reply to this)
(Parent)
es teiktu, ka šis apgalvojums: "kādā brīdī mediji saprata, ka tas (..) stimulē jaunas pašnāvības" prasa padziļinātu faktu izpēti un pamatojumu.
stimulēšanas jautājums. būtu patiesi pārsteigta, ja skaistas pašnāvības vēstules izlasīšana kādam liktu izdarīt pašnāvību. tad jau jābūt ļoti naivam viedoklim par pašnāvību cēloņiem... :(
ideja izdarīt pašnāvību jau nav nekas dabisks un organisks (būtu ļoti jocīgi, ja tā būtu), tas ir tīri civilizēts akts, kas eksistē noteiktā kultūras vidē un tradīcijā. manuprāt, nav nekādu šaubu, ka ienākt prātā izdarīt pašnāvību daudz lielāka iespēja ir cilvēkam, kas par kaut ko tādu ir lasījis, dzirdējis vai redzējis jau iepriekš. un tas, ka pagājušajā gadsimtu mijā bija mode uz romantiskām pašnāvībām, nav nekāds noslēpums. vai, piemēram, goda pašnāvības mūsdienu Japānā. kāpēc pašnāvnieks novelk apavus? kāpēc uzraksta zīmīti? kāpēc parūpējas, lai līķis izskatītos skaisti? ne jau visi, protams, bet zināma daļa to dara kā kultūras rituālu. un rituāliem ir svarīgi paraugi, prototipi, atkārtošana.
hm, atļaušos nepiekrist. ja pašnāvība ir civilizēts akts, tad tāds ir arī depresija vai šizofrēnija. es drīzāk teiktu, ka tā ir cilvēku fizioloģijas īpatnība, kas izpaužas kā neparasti attīstīta smadzeņu priekšējā daļa, no kuras tad arī izriet augstākā prāta darbība, psihiskās slimības un problēmas, no kurām, savukārt, parasti izriet pašnāvība. lai arī neko daudz nezinu par Japānas kultūru, tak zinu, ka viņi pašnāvības izdara milzīga psiholoģiska satricinājuma rezultātā.
un jautājums par romantiskajām pašnāvībām pagājušā gadsimta mijā, es pieļauju, arī nav tik ļoti izpētīts, lai liekot roku uz sirds varētu apgalvot, ka tas veikts romantisku iemeslu dēļ. jā, cilvēkiem patīk meklēt izskaidrojumus šādai šausmīgai parādībai, bet man gribētos domāt (un slava zinātniskiem pētījumiem, kas apstiprina manas pārdomas), ka jebkurā gadījumā pašnāvība tiek veikta ārkārtīga psiholoģiska pārdzīvojuma rezultātā, nevis dēļ tā, lai varētu uzrakstīt skaistu vēstulīti. ja es maldos, labprāt palasītu kādus faktus, kas apliecinātu Tavas teorijas patiesību :) es jau nesaku, ka publikācija avīzē ir iemesls ne no šā, ne no tā izdarīt pašnāvību, taču tas var būt pamudinājums, turklāt, nav jau tādas Pašnāvības kā tādas, neviens psiholoģiska pārdzīvojuma rezultātā nenokrīt gar zemi un neizdara pašnāvību ar kailām rokām, parasto to izdara noteiktu racionālu lēmumu un rīcību rezultātā - nopērk striķi, sameklē stāvu krauju, sameklē indi vai žileti. pašnāvība IR rituāls, ļoti reti ir unikāli pašnāvības gadījumi, kad cilvēks izdara pašnāvību kaut kādā pašatklātā veidā, visbiežāk to dara tā, kā to ir darījis kāds cits.
nu paga paga, te jau tiek jaukti cēloņi ar sekām. tas, protams, neliekas pārsteidzoši, ka brīdī, kad kāds izlemj izdarīt pašnāvību (šeit atkal ir jautājums, vai tas ir racionāls lēmums, bet tas nu tā), tad sāk meklēt informāciju, kā to izdarīt labāk. ja es pirktu jaunu auto, es arī ievāktu informāciju, kura man ir vispiemērotākā, tādēļ neredzu iemeslu, kādēļ lai tas būtu savādāk pašnāvību gadījumā.
toties teorija, ka runāšana par pašnāvībām izraisa pašnāvības ir pierādīta kā aplama jau vismaz pāris dekādes. tieši otrādi -- ja ar pašnāvniekiem par pašnāvību sāk runāt, tad ir lielāka iespēja, ka kaut kas vēl būs glābjams.
(Reply to this)
(Parent)
bet pat tajos gadījumos cilvēki jau ir bijuši depresīvi un izlasot šīs ziņas varbūt kļuva vēl depresīvāki. bet es atsakos ticēt, ka nedepresīvs cilvēks izlasot šādas ziņas nākamajā mirklī ies griezt vēnas.
(Reply to this)
(Parent)
|
|
Powered by Sviesta Ciba |
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|