dienasgramata:

kādreiz (19. gadsimta beigās) bija mode publicēt dzeltenajā presē visu pašnāvnieku atstātās zīmītes - cilvēkiem ļoti patika tās lasīt (un uzbudināties), bet pašnāvniekiem tas bija papildus stimuls kaut ko skaistu uzrakstīt, toreiz vispār no tā vien arī radās ideja, ka varētu taisīt pašnāvību kā protestu pret kaut ko lielu un nozīmīgu, nevis vienkārši savu personisko problēmu atrisinājumu. kādā brīdī mediji saprata, ka tas ir neētiski un stimulē jaunas pašnāvības un to pārtrauca darīt. varbūt, ka jāpieņem par normu tas, ka masu slepkavu vārdi, attēli un biogrāfijas netiek publicēti medijos - it īpaši, ja viņš ir nošauts aizturēšanas brīdī un viņu vairs nevar tiesāt, varbūt klusēšana un aizmirstība būtu piemērotākais sods?