es mēģinu kaut kā sakārtot domas un sakārtot visus notikumus, bet tas laikam ir grūtāk, nekā varētu likties. esmu ļoti slimiņš, man riebjas, ka kārtējo reizi esmu slima, man riebjas un liekas pazemojoši tas, ka neraugoties uz savu izmēru un mērogu (jo es neesmu nekāda maza meitenīte), es vienalga esmu tik nenormāli kaitinoši trausla un vārga, ka visu laiku kaut kas notiek, tas ir, es saslimstu, es kaut kur apmaldos vai iepinos, un man visu laiku ir problēmas. šņuk šņuk.
bet nu labā ziņa ir tāda, ka es šodien ļoti veiksmīgi pati apgriezu sev čolku. domāju, ka rezultāts būs tāds pats kā tad, kad biju 12 gadus veca un tik tizli nogriezu čolku, ka pēc tam mēnešiem ilgi ar sprādzītēm slēpu čolku. bet tas tā. mazie prieki, kad kaut kas tomēr izdodas.
bet vispār es gribēju pierakstīt kaut kādus ceļojuma iespaidus, lai to visu izrakstītu ārā un ietu tālāk, bet kaut kā pagaidām nesanāk. vienīgais, ko uzreiz varu pierakstīt, ir atgadījums uz prāmja atpakaļ no Londonas uz Amsterdamu, kad es bēdīgs (jo prom no Londonas un mar) pusdivos naktī staigāju apkārt pa prāmi un savā nodabā grīļojos, jo prāmis tā līgojās, ka šķita - esmu piedzērusies, un tad es nejauši dzirdēju sarunu starp kundzi gados un kādu prāmja darbinieku, kuri mēģināja atrast kopīgu valodu, bet kundze nerunāja angliski un franciski, un tieši brīdī, kad es gāju garām, viņa prasīja darbiniekam, vai viņš runā latviski vai krieviski. es apstājos un laipni iesaistījos sarunā, patulkoju no vienas puses uz otru, kundzei bija slikti ap dūšu, bet jūrasslimības zāles, kā izrādās, iedarbojas tikai divas stundas pēc to ieņemšanas brīža. nu jā, un tad mēs mazliet papļāpājām ar kundzi, līdz vajadzēja iet atpakaļ uz autobusu un braukt tālāk. kundze, kā izrādās, visu mūžu strādājusi Rīgā prokuratūrā, tāpēc es viņu iztaujāju par padomju tiesu sistēmu un to, kā tā atšķiras no LR tiesu sistēmas, es vienmēr naktīs palieku ļoti runātīga un zinātkāra, ja man ir jāmēģina palikt nodomā. tā nu mēs sirsnīgi papļāpājām un tad šķīrāmies, es kāpu megabusā uz Amsterdamu, kur ierados ap desmitiem rītā un gāju uz mat. ļoti auksto māju gulēt, līdz viņš pats pārradās mājās un mums bija aukstas pusdienas, un kundze brauca uz Rīgu, jo viņai negribējās lidot, tāpēc pamēģināja braukt ar autobusu. un tad, kad es, tāda runātīga un iekarsusi, iekāpu savā autobusā un gāju sēsties savā vietā, nabaga kaimiņš dabūja trūkties, jo es tik ļoti gribēju runāties, ka mēs arī kādu stundu parunājāmies. tā nu es iepazinos ar inženieri no Birmingemas, kurš brauca ciemos pie draugiem Amsterdamā, bet tas arī viss, ko par viņu uzzināju, viņš nebija ne uz pusi tik runātīgs kā es.
es nezinu, kas tas ir, bet reizēm es vienkārši runāju un runāju, jo man to ļoti vajag.