Parasti man nav iebildumu aprunāties, bet sabiedriskais transports manā uztverē tomēr ir kā lifts – šaura telpa, kas piebāzta ar cilvēkiem, kas ir ļoti mulsinoši, omg, mani ceļi saskaras ar pretī/blakus sēdošā cilvēka ceļiem, KO TAGAD DARĪT utt. Es īsti negribu tur komunicēt. Problēma rodas tad, ja aprunāties grib kāda kundzīte gados vai māmiņa ar saulainu bērneli, pret kuriem man sirds neļauj būt nepieklājīgai (jo pret visādiem vīriešiem reproduktīvā vecumā vienmēr palīdz bičfeiss un asa izteiksme).