to, ka mani ļoti ietekmē cilvēki, kuri man ir apkārt, sapratu jau pirms kāda laika. nu, ne jau tā, ka es pakļaujos visam, ko man saka, bet drīzāk tā, ka mani ir viegli pastumt kādā konkrētā domāšanas virzienā. nu, teiksim, ja es pavadu laiku ar izteiktiem nihilistiem, pašā pēkšņi arī parādās līdzīgas iezīmes; vienvārdsakot, mani ir diezgan viegli ietekmēt. laimīgā kārtā es pati to esmu sapratusi, līdz ar to cenšos filtrēt, kādus cilvēkus turu sev apkārt. un tagad ir tā jocīgā reize, kad ir kāds, ar kuru gandrīz pilnīgi saskan. šodien gan noskaidrojām, ka viņam ne pārāk patīk road movies, bet nekas, gan jau ar laiku, jo visiem taču patīk road movies, tas tak gandrīz tāpat kā ar Pink Floyd vai Space Oddity - tev vienkārši nevar nepatikt. es nezinu, kā tas viss tālāk iegrozīsies, bet viens ir skaidrs - mēs esam aizdomīgi līdzīgi, ne jau tikai tādā plikā patikšanu/nepatikšanu līmenī, bet arī tāpēc, ka ir līdzīgs veids, kā mēs redzam lietas. un, godīgi sakot, pēdējo reizi, kad tā ar kādu bija, nu, tas bija ar R. likteņa ironija, vai ne.
vienvārdsakot, pēdējās divas dienas bija superīgas. vakar pirmsmiega martini kļuva par fotogrāfiju skatīšanos līdz pieciem rītā, kad beidzot gājām gulēt, jo gribējām ap saullēktu ripot uz parku un sagaidīt sauli, bet nogulējām trīs modinātājus un beigās tikai ap pieciem pēcpusdienā izkūleņojām no mitekļiem, lai brauktu uz jūru, protams, apmaldījāmies reizes četras, un galu galā atradām visu. gan jūru, gan arī sarkano lukturu rajonu pēc tam, kamēr visi pārējie garlaicīgi rakstīja esejas un pildīja mājasdarbus. es nezinu, kā tas viss aizies, bet man pirmo reizi mūžā, liekas, ir pilnīgi vienalga. viņš man vienkārši liek justies ļoti, ļoti labi.

cita starpā laikam sāku pievērsties savam līdz galam neizdzīvotajam hipijlaikam. no sākuma tie ir Led Zeppelin, man liekas, Amsterdamai ļoti, ļoti piestāv Led Zeppelin.