to, ka pieradumam ir spēks, man pirmo reizi norādīja friziere, kad kārtējo reizi atteicos no jauna matu griezuma, spītīgi pieturoties pie pierastām lietām. pēc kāda laika sapratu, ka es vispār funkcionēju mazliet citādāk, jo katrreiz, kad pamanu sevī kādu pieradumu vai kādu līdzīgu sienu, kas attur mani no turpināšanas iet uz priekšu, nu, man automātiski gribas to nojaukt, darīt visu iespējamo, lai sevi pārlauztu un tiktu tam cauri. tāpēc es atkal nogriezu īsus matus, gan jau kaut kad saņemšos arī nokrāsot tumšus, tumšus, pamazām drēbes pat sāku pirkt atbilstošā, nevis daudz-par-lielu izmērā, bet vēl ir tik daudz sienu iekšā, ka pietiks darāmā visam mūžam. tā kā beidzot mid-term'i ir gandrīz cauri, tb, tuvākais dedlains ir piektdiena un loģikas eksāmens, šodien gāju iepirkties. tā jau man liekas, ka iepirkšanās ir stulba un visbiežāk tā ir tikai laika tērēšana, reizēm pārsteidzošā kārtā sanāk sev atzīt, ka hei, vispār jau ir forši. vispār man patīk mēģināt jaunas drēbītes un jaunas lietas, pat ja mana 'intelektuālā' puse saka, ka tas ir stulbi un pārāk ļoti Glamour-īgi. lai nu kā, secināju, ka man tiešām vajag atjaunot savu garderobi, jo ārā ir auksts un neglīts, un tad vismaz man būtu jābūt siltai un glītai, tāpēc saņēmos un gāju iepirkties. man beidzot tagad ir kokvilnas kleita, kvīīīī, tiesa, man pašai liekas, ka kleita ir tādu vecu tanšu kleita, bet vai nav vienalga, tā maksāja desmit eiro un ir labi beidzot nēsāt siltu kleitu, kaut vai pa māju. sapratu arī to, ka beidzot ir laiks smaržām, un iegāju smaržu veikalā paskatīties. un te nu ir tas pieradums, bļin, jo es ilgi nevarēju izšķirties starp Kenzo L'eau un DKNY Delicious, jo tās abas ir smaržas, kuras savulaik diezgan ilgi lietoju. pirmo reizi L'eau nopirku tāpēc, ka man tā smarža kaut ko atgādināja, kaut ko siltu un no bērnības, bet nekādi nevarēju atcerēties, un nospriedu, ka hei, varbūt kaut kad atcerēšos, ja sākšu lietot ikdienā. galu galā izlietoju kādus trīs vai četrus iepakojumus un joprojām nesaprotu, ko tā smarža atgādina. šodien galu galā atkal nopirku L'eau, nevis kaut ko jaunu, jo atcerējos, ka reiz liku mārim pateikt, ko viņam tās smaržas atgādina, un viņš pārsteigts paskatījās uz mani un teica, ka mani, protams. ka nu jau es un konkrēta smarža ir tik ļoti nešķiramas vienības, un nu jā, reizēm ir pieradumi, kurus negribas lauzt. gluži tāpat kā līdzņemamās kafijas parkos un cigaretes, manas vēlās naktis un slinkie rīti, nu, tie visi ir labie, nelaužamie pieradumi. rutīnas skaistā daļa.
cita starpā mēs esam atstāti divatā ar markusu, jo meitenes ir kaut kur prom, mat. ir ceļā un negulējis, un visi pārējie kaut kur mācās atlikušajiem eksāmeniem. neliekas īsti ticami, ka es šeit esmu tikai divarpus mēnešus, laiks kaut kā rit citādāk, un vēl tikai gandrīz pusotrs mēnesis līdz mājām. mat. izdomāja, ka man ir noteikti jākrāso sienas un viņš nāks man palīgā, man vienkārši liekas, ka laiks atrisināt siltuma problēmas, tb, nopirkt normālu segu. maikls savukārt man iedeva izlasīt Love in the Time of Cholera, un tagad mēs skatīsimies Monty Python and the Meaning of Life, un pēdējā laika lielākā problēma ir tas, ka es nespēju noteikt, vai kāds ar mani flirtē vai nē. man vienkārši liekas neiespējami, ka es kādam varētu patikt, pat neraugoties uz to, ka tas ir neloģiski un es to apzinos. āh, dzīve.
un mani tik ļoti biedē tas, cik ātri un viegli mums ar mat. iet. varbūt tā ir kultūru lieta, varbūt tās ir orientācijas un viss pārējais, bet es neatceros, vai vispār jebkad ar kādu draudzībiņa un tuvums kā tāds ir bijis tik vienkārši un tik ātri.