tēma, kas mani ir fascinējusi visu mūžu, ir pirmie iespaidi un to pareizums, nepareizums, reizēm pat absurds un tā. vakar kārtējā koridora ballītē (visi tusējas kāda stāva kopējā istabā vai arī uz kāpnēm, vai arī pilnīgi visur, baigi ērti - tu it kā ballējies, bet tai pašā laikā esi pa pusei mājās. un tev nevajag slēpt savus alus, jo nekādas komendantes nenāks skatīties) dzirdēju par sevi divas interesantas lietas, kas mani mazliet pārsteidza. viena meitene man stāstīja par to igauņu studenti no 2. kursa un izmeta frāzi she's creative.. just like you, un es tak nevienā brīdī neesmu izdarījusi neko radošu, ja vien par radošumu uzskata to, ka man nekad nav naudas un es vienmēr mēģinu atrast lētākus veidus. no otras puses, tas taču ir absurds, cik ļoti visi šeit mētājas ar naudu, piem., mana istabas biedrene turpina visu laiku pirkt iepakotos lielveikala ābolus, 6 vienā paciņā par 2,50, tas taču ir absurdi daudz, ja turku veikaliņā pāri ielai var nopirkt kilogramu āboļu par eiro. mēbeles un grāmatas ir vēl trakāk, šeit bibliotēkas nedod grāmatas uz ilgāku periodu par 3 nedēļām, un vakar ar lietuviešu meiteni runājām par to, cik šī pieeja ir stulba - jo galu galā tev tak tās grāmatas pēc tam nekad vairs nevajadzēs. bet visi vietējie izbola acis, kad es stāstu, ka iepriekš man augstskola iedeva visas grāmatas, un, ja vēl es ierunājos par to, ka mūsu koju istaba bija pilnībā apmēbelēta jau pirms ievākšanās, nu, tad ir lielie brīnumi un izbrīns. īpatnēja, īpatnēja valsts.