pēdējā laikā man ir parādījusies jauna apsēstība, šoreiz ar produktivitāti. laiks, kuru pavadu ne lasot grāmatas, ne skatoties nepieciešamās filmas, ne interesantās sarunās, liekas bezjēdzīgs un zemē izmests. plus mīnuss produktīvs it kā arī ir tas laiks, ko pavadu, taisot kaut ko (gandrīz) radošu, teiksim, ceturtdien ilgi fotogrāfēju, tas bija forši. nu un šodien esmu augšā jau gandrīz trīs stundas, un produktīvākais, ko izdarīju, bija pusdienas, kafija un draņķīgs tulkojums.
un pats trakākais, ka es taču apzinos, ka šitā dzīvot nevar. ka es lasu grāmatas tikai tāpēc, lai man būtu ķeksīts savā mentālajā ''i'm smart because'' listītē (jo man taču ir tik svarīgi būt gudrai, sasodīts), nevis tāpēc, ka mani interesē un rūp. tās pašas laikizjūtas problēmas, kas bija iepriekš, tikai šoreiz citā virzienā. ja iepriekš es tik ļoti koncentrējos uz pagātni un analizēju katru savu darbību, līdz biju sevi novedusi līdz absolūtam paš-naidam, jo es taču uzvedos tik stulbi, tad tagad ne iepriekšējais, ne šībrīža neskaitās, jo ir taču jāskrien uz priekšu.

bet vispār es joprojām nevaru izdomāt par tām kojām. 100 eiro starpība starp single room un shared with 2 separate rooms ir pietiekami liela, lai apdomātu otra ielaišanu savā platībā. turklāt varbūt tas mazinātu manu emo-īgo dabu.