pēc nepilnas stundas man zvanīs cilvēki, kurus man būs jāpārliecina, ka es esmu kā radīta viņu studiju programmai, bet es par visu joprojām šaubos. jo lielākas izvēles iespējas, jo grūtāk kaut ko izdarīt un izvēlēties. man naktī mazliet saplīsa telefons, tagad atkal atdzīvojās, kaut kas tāds taču parasti notiek ar mani pirms visiem Lielajiem Notikumiem. un vispār, lielākais telefoninterviju pluss ir tas, ka nav diez ko jāuztraucas par to, kā izskaties. tā nu es šeit sēžu ar slapjiem matiem un bez mazākajām kosmētikas pēdām uz sejas, jāuzvāra vēl tikai kafija, un laiskuma noskaņa būs pilnīga.
es esmu meistars dienu nosišanā. iespējams, vakardienas produktīvā darbība bija Iron Man 2 noskatīšanās. čemodāns joprojām neizkrāmēts, istaba bardakā, un mani biedē tas, cik maz mani kaut kas vispār vairs uztrauc. varbūt vienīgi izņemot tos pulksteņa tikšķus pie auss, kas šoreiz ir burtiskā nozīmē - māmiņa iedeva lielo, veco modinātāju, kurš tikšķ pa visu māju. uztraucoši.

redzi, draudziņ, cik es triviāla palikusi.